top of page

Attiecības kā spēle par varu un kontroli: kas jāzina par narcisiem un psihopātiem?


Vai Tev ir bijusi sajūta, ka attiecībās vairs nepazīsti sevi? Tās lielākoties grauj un posta, nevis ceļ un iedvesmo, lai gan it kā "nekas tāds" nav noticis? Ja jā, iespējams, Tev ir darīšana ar trenētu manipulatoru un izmantotāju, un atveseļoties no šīm vardarbīgajām attiecībām var būt grūtāk nekā sagaidāms.



Neiedziļināšos patlaban katra šī traucējuma – narcisms, psihopātija un sociopātija (jeb anticociālu personības traucējumu izskaidrošanā, turklāt par katru no tiem var runāt daudz niansētāk un detalizētāk, jo līdzās to atšķirībām, šiem traucējumiem pastāv vairākas būtiskas kopīgas iezīmes, kas veido viņu personības struktūru. Iespējams, būtiskākā no tām – kaitējums un sekas, ko šāda tipa cilvēki spēj nodarīt saviem līdzcilvēkiem.

 

Būtiskākās iezīmes, kas raksturīgas šiem traucējumiem ir empātijas trūkums, it kā nereālistiski augsta pārākuma sajūta, kas patiesībā slēpj vairāk vai mazāk neapzinātu vai apzinātu mazvērtības izjūtu, tendence veidot virspusējas attiecības, izmantot citus un manipulēt, vienlaikus esot suģestējošiem un radot patīkamu iespaidu par sevi. Un jā – tas ir mīts, ka psihopāti sastopami tikai cietumos un ir maniakāli slepkavas. Bieži vien viņi ir tepat, mūsu vidū, visbiežāk statusā un amatos, kuros manipulācija, varas spēles ir ikdienišķa un pat vajadzīga iezīme.

 

Psihopāts un lielākoties arī narciss nespēj veidot patiesu emocionālo saikni ar citu cilvēku, toties lieliski prot panākt, lai partneris sajustu izteiktu emocionālu piesaisti viņam pašam. Viņš spēj lieliski objektivizēt līdzcilvēkus, un viņa lielākais ieguvums ir panākt uzmanību caur “mīļotā” sāpēm.

 

Patiesībā šajās “it kā attiecībās” nav nekā no dabiskām, patiesām attiecībām, viss ir psihopāta izplānota spēle, kurā vienīgais, kurš zina noteikumus ir psihopāts un narciss pats.Tās var sākties kā neiedomājama eiforija, taču tu, visticamāk, attapsies pilnīgā ellē.

 

Idealizācija, devalvācija un izmešana


Katras attiecības būs atšķirīgas, taču kopumā var novērot trīs posmus šajā varmākas paša radītajā “pieķeršanās saiknē” – idealizācija, devalvācija un izmešana. Viss sākas romantiskāk, aizraujošāk nekā jebkad - var pat likties, ka esi sastapis vai sastapusi sava mūža lielo mīlestību. Psihopāts un narcissburtiski apbur tevi ar šarmu, vārdiskiem apliecinājumiem, kaisli, atzīšanos laimē un solījumiem. Tas strādā kā lielisks pastiprinātājs, liekot izstrādāties hormonam dopamīnam, un kura dēļ veidojas emocionāla atkarība. Un neko vairāk psihopātam vai narcisam arī nevajag – tu jau esi slazdā, un īstā spēle vēl tikai sāksies. Šajā gadījumā tās labākajā gadījumā var būt atkarīgas un mokošas attiecības.

 

Nākamais attiecību posms ir devalvācija, kurā novērojams viss iespējamais, lai mēģinātu emocionāli sagraut nolūkoto upuri – manipulatīvi panākt varu un kontroli. Tā ir atgrūšana un emocionāls atsalums, provocēšana, tā var būt sākumā it kā nevainīga kritika, aizskaroši joki un piezīmes, nerēķināšanās,lai ar šādu taktiku pazeminātu tavu pašpārliecību, pašvērtības un pašcieņas izjūtu, kā arī lai tu pilnībā zaudētu uzticēšanos savām sajūtām par notiekošo. Līdz ar to Tu vari arvien vairāk pieļaut kompromisus un izņēmumus saistībā ar savām vērtībām attiecībās, kas tevi savukārt padara vēl vairāk ievainojamu.

 

Izmešanas posmā psihopāts un narciss izturēsies pret tevi ar ļoti izteiktu nicinājumu. Cikls beidzas ar upura pamešanu, vai arī aiziet izvēlas upuris. Jebkurā gadījumā šajā noslēguma posmā varmākas upuris izjūt milzu nodevību, zaudējumu (jo zaudētas ir ideālās attiecības vai ideja par tām), skumjas, dusmas, vainu, kaunu un neticību sev.

 

Vai psihopāts un narciss nāk atpakaļ? Jā, tas mēdz notikt visai bieži, taču vienīgais iemesls ir turpināt šo spēli unidealizēšanas – devalvēšanas – izmešanas ciklu, lai ar katru nākamo reizi tevi sāpinātu un tādējādi piesaistītu sev vēl ciešāk.

 

Atveseļošanās laikā pēc šīm absolūti postošajām attiecībām prasa ilgu laiku un atbalstu. Vislielākās grūtības var būt tieši ar līdzcilvēkiem, kuri ko līdzīgu nav piedzīvojuši un var nesaprast tavas sāpes un traumas dziļumu – jo “tas taču normāli, ka šķiršanās sāp”. Un tomēr tā nebūt nav atgūšanās pēc parastu, ikdienišķu attiecību beigām – “attiecības” ar psihopātu vai narcistisku cilvēku ir traumatiska pieredze, kura prasa ļoti ilgu atveseļošanās laiku, jo tev būtībā nāksies salikt atpakaļ savu identitāti pa gabaliņiem, būtībā rekonstruēt savu izjūtu par sevi no jauna.

 

Tas varbūt vismaz gads, divi gadi un pat ilgāk, neatkarīgi no tā vai vardarbīgā attiecību spēle ilgusi vien dažas nedēļas vai mēnešus, vai arī upuris ar emocionālo varmāku dzīvojis ilgstošā kopdzīvē, varbūt pat laulībās, kurās ir bērni (un tadšķiršanās un turpmākā sadzīve var nebūt vienkārša, taču risināma, novelkot skaidras robežas). Liela nozīme, protams, ir arī upura pieredzei bērnībā, individuālajai spējai tikt galā un atgūties pēc traumatiskiem notikumiem. Tomēr atceries –notikušajā nav tavas vainas. Tu izvēlējies būt attiecībās, nevis tapt izmantots vai izmantota, un tajā nav nekā nosodāma. Tavus vislabākos nodomus, uzticēšanos, emocijas, ar kurām vēlējies dalīties, varmāka ir nežēlīgi izmantojis, un tā ir viņa atbildība, nevis tavējā. Uzticēšanās un paļaušanās ir dabiska un veselīga.

 

Kā atveseļoties?

 

Svarīgākais, kas tev nepieciešams pēc emocionālas izmantošanas – dod sev laiku, milzu pacietību, iejūtību un līdzjūtību pret sevi. Rūpējies par sevi – gan fiziskā ziņā, gan emocionāli, meklē draugu, radinieku atbalstu un siltu, atbalstošu kopā būšanu, kā arī profesionāls atbalsts terapijā var būt ļoti nozīmīgs. Būt vardarbīgās attiecībās ir ļoti postoši, tomēr dodot sev iespēju tās pārvarēt, laika gaitā, kad sāpes būs beigušās, tu vari iegūt arī ļoti daudz – iepazīt savas patiesās emocijas un atklāt savas ievainojamības spēku, atgūt savu autentiskumu, lai visbeidzot kļūtu par svarīgāko cilvēku sev pašam un spētu piedzīvot turpmāko dzīvi patiesi pilnasinīgi.

213 views0 comments

Recent Posts

See All
bottom of page