“Es nenostāšos nevienā pusē” kā seksuāla pāridarījuma turpinājums

Bieži sabiedrībā, saskaroties ar ziņām par seksuālu vardarbību, mēs dzirdam tādas frāzes kā “to izlems tiesa” vai “mēs nezinām, kas patiesībā notika”. Turklāt šī nostāja tiek pasniegta kā objektīva, neitrāla un līdzsvarota. Tomēr, simboliski raugoties, šāda it kā “neitralitāte” un distancēšanās bieži vien nozīmē klusuma atjaunošanu tur, kur cilvēks mēģina atgūt sev balsi.

Šāda “neitralitāte” nav tukša — tā veido vēstījumu: kamēr nav pierādīts, tikmēr nekas nav noticis. Taču pāridarījuma realitāte ir tāda, ka tieši klusums — stāstītā ignorēšana, neticēšana, tēmas apklusināšana — padara jebkuru vardarbību, tostarp seksuālu, tik noturīgu un sociāli neredzamu.

Runāt nenozīmē vainot bez pierādījumiem!

Runāt par seksuālu pāridarījumu nenozīmē kādu nosodīt bez pierādījumiem. Tas nozīmē — atzīt, ka pastāv pieredze, kura ilgi nav bijusi atzīta par runāšanas vērtu. Atzīt, ka simboliskā telpa, kurā par to iespējams runāt, vēl tikai tiek būvēta. Un ka mums visiem, apkārt esošajiem, sabiedrībai kopumā, ir izvēle - būt daļai no šīs telpas būvēšanas vai nostiprināt klusēšanu. Mēs nevaram gaidīt, ka tikai juridiskas struktūras risinās emocionāli un psiholoģiski tik sarežģītus slāņus. Tādēļ mēs, sabiedrība kopumā un ikviens, varam, un mums vajag, radīt valodu, kurā nevienam nav jāatsakās no vēl nepierādītas pieredzes, lai tā būtu uztverama. Kā cilvēkiem no malas mums nav jārunā par cietušo vai upuri juridiskos terminos, bet gan pāridarījuma nozīmē.

Distancēšanās no seksuāla pāridarījuma ar atrunu “to izlems tiesa” strukturē ne tikai juridisku neitralitāti, bet arī simbolisku izstumšanu. Tā nav tikai atturēšanās no vērtējuma — tā bieži ir atteikšanās būt lieciniekam tai pieredzei, kas vēl tikai meklē savu valodu. Šādā pozīcijā tiek saglabāts it kā “miers” — institucionāls, emocionāls. Taču tas ir miers, kas tiek nopirkts ar klusēšanas cenu. Cietušais bieži paliek viens — ne tikai bez atzinuma, bet arī bez iespējas savas pieredzes simbolizācijai jeb pārveidošanai vārdos.

Ilūzija par objektivitāti un taisnīgumu

Ko mēs panākam, nerunājot par pāridarījumu un saglabājot it kā “neitralitāti”? Kad mēs kā vērotāji distancējamies no seksuāla pāridarījuma, lietojot tādas atrunas kā “mēs nezinām, kas notika” vai “es negribu nostāties nevienā pusē”, vienīgais, ko mēs panākam ir aizsardzība un miers sev pašiem, nevis upurim, arī ilūziju par savu objektivitāti un neitralitāti.

Kad mēs ar šo distancēšanos cenšamies nodrošināt aizsardzību sev pašiem — psiholoģisku, morālu, sociālu, mēs tādā veidā izvairāmies no emocionālas iesaistes, morālas atbildības uzņemšanās, sevis pozicionēšanas, kas var būt neērta vai riskanta attiecībās ar pārējiem, īpaši tad, ja pāridarītājs ir sociāli iekļauts vai atzīts.

Ilūzija par objektivitāti un neitralitāti ļauj “izskatīties taisnīgiem”, jo šķiet, ka mēs “nevienu nenosodām bez pierādījumiem”. Klusums vai distancēšanās bieži nozīmē it kā “miera” uzturēšanu sociālajā struktūrā, un tas ir arī institucionāls miers — jo pretējā gadījumā jāatzīst, ka struktūra, piemēram, ģimene, skola, universitāte, darbavieta, valsts, nav upuri pasargājusi.

Cietušā izolēšana sava ērtuma labad

Un pats būtiskākais - ko mēs nekādi nepanākam klusējot, un ko patiesībā zaudē pāridarījuma upuris? Ar distancēšanos un neitrālas pozīcijas ieņemšanu, līdzcilvēki patiesībā simboliski atņem jēgu cietušā liecībai par piedzīvoto. Kad cilvēks runā par pāridarījumu, viņš meklē simbolizāciju, nevis tiesas spriedumu. Un, kad līdzcilvēki saka: “to izlems tiesa”, tas patiesībā nozīmē: “Kamēr nebūs formālas patiesības, tavs vārds nepastāv.” Tādējādi neitrālie un distancētie atkārto izstumšanu, kas bieži ir notikusi jau pāridarījuma brīdī.

Mēs liekam cilvēkam palikt vienatnē ar to, ko nav iespējams vienatnē nest. Mēs graujam iespēju veidot simbolisku kopienu.

Runāšana par seksuālu vardarbību nav “pierādījumu jautājums” vien. Tā ir valodas telpas izveide, kur var tikt sadzirdēts tas, kas līdz šim bija neizsakāms. Ja mēs šajā telpā ieejam tikai ar juridiskām kategorijām, mēs nepalīdzam ne cietušajam, ne sabiedrībai, kā arī neļaujam ieraudzīt, kā klusēšana vai “neitralitāte” baro pašu vardarbības struktūru.

Savukārt sabiedrībā ilgtermiņā šāda neitrālas pozīcijas ieņemšana iedibina precedentu, ka šeit labāk ir klusēt. Tas rada signālu, ka “šī sabiedrība, iestāde vai grupa nav vieta, kur vari atvērties”, ja tas, ko saka cietušais, nav vēl juridiski pierādīts.

Kad mēs distancējamies no pāridarījuma, mēs simboliski nepieņemam cietušā piedzīvoto kā daļu no valodas, pārrakstām realitāti, kamēr tā kļūst ērtāka, lai uz to skatītos. Un visbeidzot - turpinām “pārkāpuma struktūru”, tikai šoreiz daudz smalkākā, aizsegtā un tāpēc “juridiski neitrālā” veidā.

Ko klusēšana nozīmē upurim?

Cietušā klusēšana nav vienkārši vārdu trūkums. Tā izpaužas kā apjukums, ķermeņa sasprindzinājums vai nejūtīgums, nespēja formulēt notikušo, atkārtotas pašpārmetumu domas, piemēram: “Varbūt es pārspīlēju”, “Tāpat neviens neticēs,” vai sajūta, ka nav tiesību runāt. Tā izpaužas arī attiecībās ar līdzcilvēkiem — kā bailes no nosodījuma, noraidījuma vai neticības. Klusēšana var turpināties gadiem, reizēm visu mūžu.

Sabiedrības atturība, vēlme “palikt neitrāliem”, aizbildināšanās ar “faktu trūkumu” vēl vairāk nostiprina šo klusumu. Tā vietā varam piedāvāt telpu un valodu, kurā var runāt nevis tikai juridiskos terminos, bet kā subjekts — ar visām šaubām, pretrunām, bailēm un sāpēm.

Sabiedrības klusēšana izpaužas ne tikai kā distancēšanās “pirms tiesas sprieduma”, bet arī kā tēmas pārslēgšana, neērts klusums, neticība vai pārlieka objektivitāte — vēlme saglabāt “neitralitāti” pat tad, kad kāds uzdrošinās runāt par savu pieredzi. Šāda klusēšana, iespējams, pat negribēti, nostiprina vardarbības sekas — izolāciju, kaunu, iekšējo sadalījumu starp “tas notika” un “par to nedrīkst runāt”.

Simbolizējot notikušo valodā, ir iespējams atgūties

Simbolizēt nozīmē ielikt pārdzīvoto vārdos — padarīt sākotnēji neizsakāmo par daļu no pieredzes, kas var tikt pateikta – tai tiek piešķirta forma valodā. Seksuāls pāridarījums bieži ir pieredze, kuru cilvēks nespēj uzreiz izteikt, jo tā izraisa apjukumu, kaunu, vainas sajūtu, izolāciju vai pat ķermeņa “sastingumu”. Tādēļ bieži šī pieredze paliek kā neizrunāts kliedziens ķermenī un turpina grauzt psihi klusumā.

Simbolizēšana runājot nenozīmē vienkāršu atklāšanos vai faktu nosaukšanu — tas ir pakāpenisks un nereti sāpīgs process, kurā pāridarījums tiek “pārcelts” no neizturamā vai neizsakāmā uz to, kas var iegūt vārdu, vietu valodā un attiecībās ar citiem. Tā ir iespēja apstrādāt to, kā ķermenim un psihei ir bijis par daudz. Simbolizēšana ir veids, kā emocionāli izrauties no iekšējā iesprostojuma un atgūt spēju uz savu subjektivitāti, nevis būt klusējošam objektam. Šādā veidā runāšana ļauj pārraut iekšējo izolāciju un sākt atgūšanās ceļu.

Taču sabiedrībā šai runāšanai bieži tiek likti šķēršļi. Līdzcilvēku norobežošanās neitralitātes aizsegā uztur klusēšanu un nostiprina pārdzīvotā izolāciju. Simbolizēt nozīmē ne tikai runāt, bet arī — tikt sadzirdētam. Un tas ir priekšnoteikums, lai atgūtos pēc pāridarījuma gan individuālai, gan sabiedrības izpratnes līmenī.

Runāšana, skaidras pozīcijas ieņemšana un skaļa atbalsta paušana pāridarījuma upurim būs mēģinājums atgūt valodu tam, kas bieži netiek formulēts. Tas ir mēģinājums dot vietu pieredzei, kas ne vienmēr būs juridiski pierādāma, bet var būt eksistenciāli noteicoša gan individuālajās reakcijās uz seksuālo robežu pārkāpšanu, gan sabiedrības attieksmē pret robežām, atbildību un klusumu.

Klusēšanas vietā spēja klausīties

Lai patiesi palīdzētu pāridarījuma upurim, līdzcilvēki ar pieredzes pieņemšanu un uzklausīšanu var radīt telpu, kurā drīkst nezināt, bet just. Tu vari klausīties, necenšoties uzreiz saprast vai novērtēt, “cik smagi tas bija”. Klausīties nozīmē nevis spriest, bet būt klātesošam. Izturēt neērtību, necenšoties to uzreiz “nomierināt” vai apšaubīt. Atzīt pieredzi, pat ja tā ir sarežģīta, nepilnīga vai neskaidra, tā vietā lai mēģinātu noskaidrot nepārprotamu “vainīgo”.

Svarīgi ir pieņemt, ka pieredzes simbolizēšana ir process — reizēm garš, nesakārtots un neērts. Vari iedrošināt pāridarījumā cietušo runāt un nepamest to, kurš uzdrošinās atvērties. Tu vari uzdot jautājumu: “Ko tev vajag šobrīd?”, nevis: “Vai tu esi pārliecināts vai pārliecināta, ka tas tiešām bija pāridarījums?”

Runāt nozīmē būt dzirdētam, nevis pierādīt savu taisnību. Simbolizēt nozīmē atgūt sevi valodā — un tā ir būtiska pretestība vardarbībai.

Mēdz teikt, ka runāšana prasa drosmi. Bet klausīšanās — vēl lielāku.