Kā iemācīt bērnu regulēt uzvedību?

Updated: Jun 22, 2020

Daži bērni gluži mierīgi spēj ievērot noteikumus un tādējādi būt it kā "ērti" pieaugušajiem, tomēr dažiem tas neveicas nemaz tik viegli. Kāpēc tā notiek, un kā to mainīt?




Pašregulācija nozīmē mūsu spēju virzīt savu uzvedību un kontrolēt impulsus atbilstoši noteiktiem standartiem, lai sasniegtu noteiktus mērķus. Vienlaikus tā ir spēja pašam noteikt mērķus un spēt uzturēt gribasspēku, līdz šie mērķi sasniegti. Ir izpētīts, ka no pašregulācijas spējām atkarīga bērna uzmanības sistēmas efektivitāte, spēja fokusēt un noturēt uzmanību, spēju regulēt emocionālās rekacijas visa mūža garumā.


Ar pašregulācijas spējām nepiedzimst

Vienā un tajā pašā situācijā katrs bērns reaģē atšķirīgi, turklāt reakcijām ir atšķirīga intensitāte, atšķiras arī tas, cik ātri kopumā bērns nomierinās pēc stresa situācijas vai izmaiņām vidē

Reakciju nosaka individuālās atšķirības bērna (un ne tikai bērna, bet jebkura pieaugušā) nervu sistēmas darbībā, un šo atšķirību kopums tiek saukts par temperamentu, kam mūsdienās tiek pievērsta liela attīstības psihologu uzmanība.


Pētnieki atzīst, ka temperamentam ir liela nozīme bērna spējā regulēt uzvedību. Viena no temperamenta dimensijām ir apzināta reakciju kontrole – tas, cik lielā mērā bērns spēj apzināti regulēt un plānot savas uzvedības, emocionālās un uzmanības reakcijas.


Kā izpaužas apzināta reakciju kontrole? Jebkurš, kurš kaut vienu dienu padzīvojis kopā ar divgadnieku, sapratīs, kā viņš (ne)ievēro noteikumus – protams, arī te viņa reakcijas atkarīgas no temperamenta, tomēr ir skaidrs, ka bērns nebūt vēl nespēj pats kontrolēt savas reakcijas, gluži vienkārši viņa galvas smadzenes nav tiktāl nobriedušas, lai tas tehniski būtu iespējams. Mums ikvienam savulaik noteikti bijis posms, kad mēs nogāzāmies zemē, spārdījāmies, laidāmies prom no vecākiem, neievērojot, ka tepat blakus ir šoseja ar joņojošām automašīnām… Un tomēr – visticamāk, mums šis posms sen jau aiz muguras, un kaut kā savu uzvedību daudz maz esam iemācījušies regulēt.


Kāpēc divu, trīs, pat vēl četru gadu vecumā tāda uzvedība ir normāla, un kas notiek ar pieaugušajiem, kas šo posmu pārdzīvojuši? Visticamāk, mēs, lai cik nu kurš aktīvs, skaļš, impulsīvs, neatlaidīgs, emocionāls mēs būtu, tomēr esam iemācījušies regulēt savas bioloģiski  noteiktās uzvedības reakcijas. Tas, protams, nav tik viennozīmīgi – ne visiem pieaugušajiem spēja apzināti kontrolēt uzvedību un emocijas ir vienādi labi attīstīta – kādām šī spēja ir labāk, citam – ne tik laba. Viena no temperamenta būtiskajām īpašībām ir noturība laikā, tomēr atšķirībā no citiem temperamenta aspektiem, spēja apzināti kontrolēt savas uzvedības, emocionālās un uzmanības reakcijas ir ietekmējama un maināma visas dzīves garumā. Tas nozīmē, ka lai arī mums visiem temperaments ir atšķirīgs, un tas, kurš spēj reaģēt mierīgāk, pardomātāk, iespējams, guvis lielāku iespēju trenēt šo spēju regulēt savas uzvedības un emocionālās reakcijas. Kā to iemācīt bērnam? Apzinātas reakciju kontroles iezīmes parādās pirmā dzīves gada beigās, un īpaši intensīvi šī temperamenta dimensija attīstās otrajā un trešajā dzīves gadā, tātad tas ir labs brīdis, kad mēs, pieaugušie, varam palīdzēt bērnam sākt to stiprināt. Vislabāk – mācot ievērot noteikumus, nosakot veselīgas robežas.


Mūsdienās vairs nav noslēpums, ka bērna dabiskā attīstība norit pakāpeniski un tāpēc atšķiras pa vecumposmiem, tas attiecas arī uz pašregulācijas mehānismu, tostarp apzinātas reakciju kontroles, attīstību – tātad divgadniekam mēs vēl nebūt nevaram prasīt kontrolēt savu uzvedību tikpat lielā mērā kā piecgadniekam. Atšķirības mūsu spējā kontrolēt savas reakcijas daļēji nosaka gan bioloģiski faktori, tomēr liela nozīme ir tieši videi – fiziskajai dzīves videi, mijiedarbībai ar vecākiem vai citiem aprūpētājiem un kultūrvidei kopumā, kā arī pastāv dzimumatšķirības – pētījumu metaanalīzes liecina, ka zēniem spēja apzināti kontrolēt reakcijas attīstās vēlāk nekā meitenēm, un atšķirības pastāv vēl sākumskolas vecumā. Līdz ar to var teikt, ka bērnam attīstoties, ir dabiski pieaugt spējai koncentrēt uzmanību, pašam regulēt savu uzvedību un emocionālās reakcijas. Tomēr būtu maldīgi uzskatīt, ka visiem bērniem šīs spējas jau no dabas dotas vienāds, tāpēc, atkarībā no temperamenta, ir bērni, kuriem būs vajadzīga lielāka pieaugušā iesaistīšanās un palīdzība šo spēju vingrināšanā.


Jebkuras strukturētas nodarbības strukturētā vidē var būt vieta, kurā mācās gan bērns, gan līdz ar viņu arī vecāki, un ir svarīgi, lai noteikumi pastāvētu arī mājās. Tā pamazām bērns tiek ievadīts pieaugušo pasaulē, viņam tiek uzticēta liela brīvība – rīkoties pašam, taču vienlaikus pateikts – jāievēro noteikti principi. Un – pacietību vecākiem!


Izmantotā literatūra


Posner, M. I., & Rothbart, M. K. (2000). Developing mechanisms of self-regulation. Development and Psychopathology, 12(3), 427–441.


Rothbart, M.B. (2006). Temperament. Handbook of Child Psychology: Vol. 3, 3, 6th , 105-176. New York, USA: Wiley.

37 views0 comments