Salabot bailes no atraidījuma

Atraidījums - negribētas izjūtas, par kurām ir kauns un liela vēlme izvairīties, un vienlaikus arī bailes atklāt, ka vairāmies.

Gluži dabiski, cilvēkiem raksturīgas bailes no pamešanas, jo tikai tā varam izdzīvot – kopā. Vienalga, vai tās ir divu cilvēku attiecības, ģimene, draugu vai domubiedru loks, visi vēlas būt mīlēti vai vismaz pieņemti.


Tik dabiski, taču daļa cilvēku bailes no atraidījuma izjūt daudz spēcīgāk. Visbiežāk tās ir bērnībā un agrā jaunībā pārdzīvotā sekas - izveidojies tāds emocionālās reaģēšanas veids gandrīz ikviena veida attiecībās it kā visu laiku pastāvētu pamešanas draudi… Un jā – visbiežāk atraidījuma draudus asāk uztver emocionāli jūtīgāki cilvēki, kuriem gluži vienkārši gadījies piedzimt jau bioloģiski jūtīgākiem, kas dzīves laikā nemainās. Citiem vārdiem – tāds atraidījuma komplekts: bioloģiskais jūtīgums, iespējams, arī daļēji bioloģiski iedzimtas grūtības regulēt emocijas, kā arī atraidījuma pieredze bērnībā jeb laikā, kad drošība un atbalsts ir vissvarīgākie.


Un nemaz nav jābūt šausminošai, antisociālai pieredzei, lai nostiprinātos apdraudējuma sajūta, ka “mani pametīs”. Nereti pietiek, ja bērnībā vecāki nav bijuši pietiekami atsaucīgi bērna emocionālajām vajadzībām – bērna sāpīgās jūtas nav uztvertas gana nopietni, atbalsta vietā vainošana un kritika, tā gūstot pārliecību, ka grūtajos brīžos ar emocijām jātiek galā vienam, jo ievainots viņš ir nevajadzīgs… Un varbūt ģimenē kopumā nav pieņemts jūtas izrādīt, kas kritiskos brīžos bērna attīstībai var būt izšķiroši, jo viņam gluži vienkārši liegta iespēja apgūt emociju regulēšanas prasmes.


Draudošais atraidījums nereti patiešām var būt vien iedomāts, taču tas nebūt nenozīmē, ka iztēlotā pamešana biedē mazāk. Mūsu smadzenes strādā, lai mūs pasargātu – it kā. Ja esam piedzīvojuši pamešanu, kas tad automātiski noreaģējam, ka atkal varētu atraidīt vai pamest., un tad nu pretojamies, kā esam iemācījušies, nereti ne tajā veselīgākajā veidā.


Patiesībā bailes no atraidījuma liedz daudz vairāk nekā pats atraidījums, kas dzīvē neizbēgami pastāv un pastāvēs. Iesaistoties attiecībās vienmēr pastāvēs risks tikt atraidītiem, pamestiem, un šī sajūta attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem. Cik daudz mīlas dziesmu tekstos dzirdam šo domu: “Man Tevi vajag... Atgriezies pie manis… Bez Tevis manā dzīvē nav nekā…” Tā justies ir dabiski, ja esam zaudējuši, un tomēr – ilgtermiņā ikviena pieauguša cilvēka labsajūta nekad nebūs kāda cita cilvēka atbildība. Mēs vairs neesam tie mazie bērni, kuru vajadzības netiek piepildītas. Jā, tā pieredze ir bijusi skumja, sāpīga un neatgriezeniska, tomēr šobrīd patiešām pastāv izvēle uzņemties atbildību par savu dzīvi. Gaidot, ka otrs cilvēks mazinās visas ilgas un ievainojamību, vilšanās ir neizbēgama, jo tas nav iespējams.


Un ja tā pavisam godīgi, cilvēks ar spēcīgu atraidījuma sajūtu pārsvarā tomēr rīkojas drīzāk egoistiski nevis patiesas mīlestības vadīts, jo bailes netikt pamestam vai pamestai ir daudz stiprākas nekā interese par otra cilvēka jūtām un vajadzībām. Manipulēšana, pārņemtība ar otru un vienlaikus kauns par savu izmisumu – raksturīgākā uzvedība cilvēkam, kuram ir milzu bailes tikt sāpinātam. Bet skaujot pārāk cieši, otram var šķist, ka viņu žņaudz.


Lai izbēgtu no atraidīšanas un pamešanas, cilvēki ir gatavi darīt daudz – izvairīties atklāt savas jūtas otram, kontrolēt partneri, dusmoties pavisam atklāti, pakārtot savu dzīvi otra vēlmēm, atlikt savas vajadzības, pārlikt atbildību par savu labsajūtu otram cilvēkam, kritizēt un nosodīt tos citus, laimīgos, kuriem ar pamešanas draudiem izdodas tikt galā tīri labi un dzīvot vairāk vai mazāk pilnasinīgi. Un galu galā – tik vilinoši ir bēgt prom pirmajam vai pirmajai vai pat netuvoties otram, lai tikai neizjustu pamešanu. Un tomēr – paliek neatbildēts, vai bēgšana patiešām mazina atraidījuma sajūtu, jo, visticamāk, tā var atraidīt arī sevi. Liegt sev būt attiecībās, tā arī neuzdrošināties riskēt un pārvarēt bailes, kas visbiežāk ir daudz postošākas nekā partnera atraidījums.


Atraidījums spiež pie zemes, meklēt draudus tur, kur tie varbūt nemaz nav. Un tā, staigājot ar zemu noliektu galvu, dzenot pēdas savām aizdomām, ir grūti pacelt acis uz debesīm un sākt lidot, lai patiešām izbaudītu attiecību burvību visā to emociju daudzveidībā.


Kā salabot bailes no atraidījuma? Visticamāk, gribēt, ka baiļu nebūs nemaz, ir nereālistiski, tomēr neatgriezeniskas tās nav.

  • Vispirms svarīgi pieņemt, ka pašreiz emocionālā reaģēšana ir tikai un vienīgi paša atbildība, tā vietā, lai vainotu kādu citu.

  • Ieguldi sevī, savos mērķos, savas dzīves veidošanā, bet nelolo nereālas cerības un neradi spiedienu otram cilvēkam, lai tas kompensētu zaudēto bērnībā.

  • Pārstāj meklēt savas vērtības apstiprinājumu citos cilvēkos – neviena atzinība neliks justies labāk, ja tai neticēsi.

  • Un nebaidies no sava autentiskuma un patiesās būtības – cilvēkiem ar atraidījuma bailēm raksturīgi pielāgoties apkārtējo vēlmēm un slēpties, lai neatklātos savā ievainojamībā, lai gan tikai tā mūs padara cilvēcīgus.

  • Nebaidies sevi konfrontēt, jautājot sev – vai es godīgi izturos pret savu partneri, vai arī manī šobrīd runā manas bailes no pamešanas? Tas būs visgodīgāk pret sevi un otru cilvēku, un ikviens atzīs, ka godīgums attiecībās ir izšķirošs.


Protams, salabot savas atraidījuma bailes nebūt nav vienkārši, tas var būt arī visa mūža darbs. Un tomēr – nav neiespējami. Tad arī lielāka iespēja, ka attiecībām būs lidojuma vieglums – no augšas labāk saskatīt un sajust, ka tajās var būt arī daudz citu jūtu, ne tikai bailes.

340 views0 comments