Savā praksē strādāju ar psihoanalītiski orientētu pieeju, īpaši balstoties lakāniskajā teorijā un ķermeniskajā subjektivitātē (embodiment). Mani interesē subjekta struktūra un runas vieta simptomā, kas darbā ar pacientiem nozīmē ilgtermiņa, dziļu klausīšanos un cieņu pret katra cilvēka unikālo pieredzi.
 

Analītiskā pieeja balstās pārliecībā, ka arī tas, par ko cilvēks vēl nezina, jau runā viņā pašā – sapņos, kļūmēs, atkārtojumos, tukšumā.

​

Analītiski orientēts darbs ir process, kurā cilvēks runā, un pakāpeniski atveras tas, kas vairs nav tikai simptoms. Šis process balstās uz subjekta un valodas attiecībām – valoda ir mūsu kopīgais materiāls. Tā var parādīties vārdos, klusumā, atkārtojumos, pauzēs.

​

Simptomi, ar kuriem cilvēks atnāk, var būt dažādi – trauksme, bezmiegs, nomāktība, attiecību grūtības, stresa stāvokļi, iekšēja pretruna, izsīkums. Vecākiem tās var būt bažas par bērna attīstību vai emocijām.
 

Taču šie simptomi nav tikai jānovērš – tie runā. Un mēs klausāmies, ko tie saka, ne tikai par ārējo, bet arī par iekšējo pasauli.

Šis nav process, kur tiek noteikti konkrēti mērķi vai uzdevumi. Speciālists nav tas, kurš zina labāk, bet tas, kurš tur telpu, kurā cilvēks var sākt dzirdēt sevi pats. Tas, kas sākumā šķiet mazsvarīgs, dažkārt atver pavisam citu virzienu.

​

Tā nav ātra palīdzība. Tā ir vieta, kur iespējams sastapt sevi – arī to, kas nav uzreiz saprotams vai gribēts. Un šis sastapšanās brīdis var kļūt nozīmīgs nevis tāpēc, ka kaut kas tiek atrisināts, bet tāpēc, ka kaut kas sāk runāt.

​

Analītiskais darbs prasa laiku, noturību un vēlmi būt klāt. Dažreiz cilvēks nezina, kāpēc atnāk. Un tas arī nav jāzina uzreiz. Dažreiz ceļš sākas tieši tur – klusumā, neskaidrībā, vai jautājumā, kuram vēl nav vārda.

​

Darbs balstīts franču psihoanalītiķa Žaka Lakāna domāšanā.

Tā ir individuāla telpa, kurā nav noteikta rezultāta vai solījuma, bet ir iespēja – atklāt, sadzirdēt, sastapt.

​

​

​

​