Savā praksē strādāju ar psihoanalītiski orientētu pieeju, īpaši balstoties lakāniskajā  teorijā. Mani interesē subjekta struktūra un runas vieta simptomā, kas darbā ar pacientiem nozīmē ilgtermiņa, dziļu klausīšanos un cieņu pret katra cilvēka unikālo iekšējo loģiku. Tas nozīmē, ka profesionālis klausās tajā, kā katrs cilvēks runā, kā viņš jūt, kādas pretrunas un vēlmes viņā darbojas – arī tās, par kurām pats vēl nezina. 

​

Psihoanalītiski orientēts darbs ir process, kurā pacienta runā pakāpeniski atklājas tas, kas nosaka dzīves ceļu, izvēles un grūtības. Šis process balstās uz subjekta jeb cilvēka kā psiholoģiskas būtnes un valodas attiecību izpratni. Tas nozīmē, ka galvenais instruments mūsu darbā būs valoda: tas, kā Tu runā, klusē, sapņo, kļūdies un domā. 

​

Simptomi, ar kuriem pacients nonāk pie speciālista, var būt dažādi - trauksme, nomāktība, izdegšana, ilgstošs stress, panikas lēkmes, ēšanas traucējumi, uzmanības deficīta iezīmes, attiecību problēmas, konfliktu risināšanas grūtības, dzimumu disforijas izjūtas, ikdienas grūtības saistībā ar personības traucējumiem un citām grūtībām. Vecākiem tās var būt grūtības, kas saistītas ar bērna attīstību, uzvedību, emocijām, tostarp trauksmi, emociju regulēšanu un mācībām skolā.

Analītiskajā procesā mēs nekoncentrējamies uz ātru simptomu novēršanu, bet drīzāk uz simptomu nozīmes izpratni un iekšējām pārmaiņām runāšanas gaitā. Speciālists nenosaka mērķus pacienta vietā, bet ļauj viņa vai viņas runai pašai atklāt grūtību struktūru - savas attiecības un simptomu loģiku. Tas nozīmē, nevis tikai uz laiku atbrīvoties no tā, kas traucē, bet uzzināt, kāpēc tas parādās tieši viņiem un tieši šādā veidā. Ar šādu pieeju profesionālis ļauj runai atvērt to, kas cilvēkam pašam nav līdz galam saprotams. Darbs analītiski orientētā pieejā nav ātrs risinājums, bet process, kurā var notikt būtiskas pārmaiņas. 

​

Tikšanās laikā pacients var runāt par jebko – tas nav iepriekš strukturēts vai vadīts process. Dažkārt pateiktais sākumā šķiet nesvarīgs, bet tieši caur šādiem niansētiem sarunas pavedieniem parādās kas būtisks kopējā analītiskajā procesā. Es klausos, uzdodot jautājumus, kas var palīdzēt ieraudzīt to, ko vēl pacients nav pamanījis. 

​

​Šī pieeja balstās uz valodas nozīmi — runāšana, klusums, pārtraukšana, kļūmes un vārdi, kas paslīd garām — viss var kļūt par materiālu, kas atklāj kaut ko neapzinātu. Tas ir individuāls darbs, kurā nav noteikta mērķa vai solījuma, bet ir iespēja sastapt pašam sevi. Pamatu šim darbam veido franču psihoanalītiķa Žaka Lakāna domāšana, un analītiskais darbs nav iedomājams bez pastāvības, laika un noteiktām robežām.

Šis darbs ir piemērots tiem, kuri jūt, ka atkārtojas vienas un tās pašas grūtības, kuri vēlas dziļāk izprast savu iekšējo pasauli un tās attiecības ar ārpasauli un apkārtējiem. 

Psihoanalītiskais darbs prasa laiku, pacietību, uzdrīkstēšanos un gatavību sastapt arī to, kas nav uzreiz zināms. Tā ir telpa, kurā iespējams sastapt sevi – arī to, ko gribētos neredzēt, aizmirst vai saprast.

​

Psihoanalītiski orientēts darbs nav viegls, bet tam ir dziļums.