Ko nozīmē seksualitāte pēc traumas? Par ķermeņa reakciju, vēlmi, piekrišanu, fantāzijām un to, kā pieredzētais var piedalīties vēlākajā baudā, seksualitāti pilnībā nenosakot.

Reizēm varam ļoti precīzi saprast, kāpēc reaģējam tieši tā kā reaģējam, taču ar izpratni vien nepietiek. Par ķermenisko jeb iemiesoto subjektivitāti - embodiment - un to, kā ķermenis piedalās mūsu attiecībās ar pasauli, otru cilvēku un pašiem ar sevi.

Bieži tiek uzskatīts, ka lēmumu pieņemšanu kavē informācijas trūkums. “Ja vien būtu vēl dati par to un to, vēl viena sapulce, vēl viena konsultācija, vēl viena analīze, tad gan kļūtu skaidrs, ko darīt…” Tomēr praksē es redzu, ka cilvēki iestrēgst lēmumos vismaz trīs dažādu iemeslu dēļ, un ne visi no tiem ir saistīti ar informācijas trūkumu. Dažkārt problēma ir pašā situācijā. Dažkārt – mūsu attiecībās ar risku. Un dažkārt lēmums tiek pieņemts pārāk ātri, lai tikai nebūtu jāsa

Mēs dzīvojam laikā, kurā no cilvēka bieži tiek gaidīta skaidrība. Ko tu domā? Ko tu jūti? Ko tu gribi? Vai tu piekrīti? Vai tu nepiekrīti? Tu paliksi vai aiziesi? Vai šīs ir attiecības vai nav? Dažkārt šķiet, ka pareizā atbilde ir tikai viena – skaidra, ātra un nepārprotama. Taču cilvēka dzīve reti ir tik vienkārša. Patiesībā ļoti daudzas svarīgas lietas sākas nevis ar pārliecinošu “jā” vai kategorisku “nē”, bet gan ar daudz trauslāku atbildi: “Es vēl nezinu.” “Varbūt.” “Man

Cilvēku vēlme pēc regulācijas, simptomu mazināšanas un stabilitātes nebūt nenozīmē virspusēju domāšanu vai samazinātu refleksijas spēju, drīzāk tā ļoti bieži ir eksistenciāls jautājums, un tas ir svarīgi. Patiesībā daudzi cilvēki šobrīd tiešām dzīvo pārslodzē, ekonomiskā nestabilitātē, digitālā fragmentācijā, vientulībā un nervu sistēmas pāraktivācijā. Mūsdienu psihoanalīzē ķermeniskā subjektivitāte nozīmē, ka bezapziņa nav tikai valodā, domās, fantāzijās, bet arī pozīcij

Diezgan bieži cilvēki psihoanalītiskajā darbā ienāk nevis ar jautājumu: “kas es esmu?” vai “ko nozīmē mans simptoms jeb grūtības, kas atkārtojas?”, bet gan ar izsīkumu, pārpludinājumu, disociāciju, tukšumu, ķermeniskām reakcijām un vēlmi: “Lai man palīdz funkcionēt.” Lai gan visā pasaulē tas ir ļoti raksturīgi mūsdienu laikmetam, tomēr šī iezīme nebūt nenozīmē, ka cilvēki kļuvuši “sekli” vai nepiemēroti dziļam psihoanalītiskam darbam. Precīzāk – sociālais un digitālais laik

Daudzi vecāki pie psihologa nonāk pēc skolotāja, logopēda, ārsta vai citu speciālistu ieteikuma. Un tad bieži vien rodas jautājums – vai bērnam tiešām nepieciešama psiholoģiskā izpēte? Parādās varbūt bažas vai pat noliegums – tikai ne ar manu bērnu! Brīži, kad vecāki sāk aizdomāties… Iemesli ir dažādi, bet visbiežāk tās ir bērna vai pusaudža grūtības koncentrēties, mācību grūtības, emocionāli uzliesmojumi, konflikti skolā, trauksme, noslēgšanās, aizdomas par uzmanības deficīt

Mūsdienu darba ikdienā ir jāpieņem daudz lēmumu, kurus dažādu līmeņu darbiniekiem un vadītājiem nav iespējams pieņemt ar pilnīgu pārliecību. Vadītājs nezina, kā tirgus reaģēs uz jaunu produktu. Komandas vadītājs nezina, vai konflikts atrisināsies pats, vai kļūs dziļāks, savukārt personāla vadītājs nezina, vai kandidāts pēc gada būs organizācijas veiksmes stāsts vai atnesīs vairāk kļūdu. Mēdz bieži iedomāties, ka labs lēmums ir tāds, kas balstās pilnīgā informācijā – jo info

Daudzās filozofiskās, psiholoģiskās un arī garīgajās tradīcijās par brieduma pazīmi tiek uzskatīta spēja dot – nevis no pārpilnības vai pienākuma dēļ, bet savas iekšējas brīvības un piepildījuma dēļ. Kā arī - nevis, lai iegūtu kaut ko atpakaļ, bet tādēļ, ka došana pati par sevi ir pilnības žests. Briedumā cilvēkam ir pietiekami daudz iekšēja spēka, lai saprastu savas un arī citu vajadzības, dotu citiem, nesalaužot sevi, spētu dalīties bez apslēptas aprēķināšanas, kā arī spēja

Dažkārt cilvēki, kuri saskaras ar psihoanalītisku pieeju pirmo reizi, piedzīvo pārsteigumu – viņi sastop profesionāli, kurš nerunā daudz, nepaskaidro, nesniedz padomus un neatbild uz jautājumiem, neiesaistās tā, kā to varētu sagaidīt. Šī pieredze var šķist mulsinoša vai pat atsvešinoša. Vai viņš vai viņa neko nezina vai nesaprot mani? Vai tas nozīmē, ka viņam vai viņai nerūp? Bet tieši šis klusums ir daļa no tā, kā psihoanalītiskā telpa sāk

Bieži sabiedrībā, saskaroties ar ziņām par seksuālu vardarbību, mēs dzirdam tādas frāzes kā “to izlems tiesa” vai “mēs nezinām, kas patiesībā notika”. Turklāt šī nostāja tiek pasniegta kā objektīva, neitrāla un līdzsvarota. Tomēr, simboliski raugoties, šāda it kā “neitralitāte” un distancēšanās bieži vien nozīmē klusuma atjaunošanu tur, kur cilvēks mēģina atgūt sev balsi. Šāda “neitralitāte” nav tukša — tā veido vēstījumu: kamēr nav pierādīts, tikmēr nekas nav noticis. Taču p

Kad draudzene, kolēģe vai tuva radiniece pielaiko tavu dzīvi kā kleitu, kura viņai pašai ar laiku tā iepatīkas arvien vairāk, un viņai pašai šķiet - tā ir viņas pašas…. Tikmēr tu it kā bez iemesla sāc jūsties arvien sliktāk un sliktāk, rodas pat nepatīkama sāncensības sajūta – it kā tevi cenšas pārspēt, aizstājot tavas pašas dzīvē. Pazīstami? Kad draudzene sāk kopēt citu draudzeni un tā savā veidā mēģina “nozagt” viņas dzīvi, atdarinot personību, dzīvesveidu vai kādusattiec

Nereti līdzcilvēki mēdz distancēties no skaļiem skandāliem, īpaši partneru starpā, aizbildinoties, ka īsti “nevar zināt, kurš ir vainīgais”, vēl vairāk – vardarbīgus uzbrukumus dēvējot par konfliktu. Tomēr emocionāla vardarbība un konflikts ir dažādi jēdzieni, un abas ir pilnīgi atšķirīgas situācijas, kas prasa atšķirīgu reaģēšanu. Konflikts nozīmē nesaskaņas vai sadursmes starp cilvēkiem vai sabiedrības grupām ar atšķirīgiem viedokļiem, vajadzībām, mērķiem vai vērtībām. Tā i

Patiesībā šis jēdziens nozīmē daudz vairāk nekā vienkārši “jā” vai “nē”. Piekrišana seksuālajās attiecībās ir dinamiska, un tā pavisam noteikti nenozīmē tikai ķeksīša ievilkšanu, kā piekrītot noteikumiem tikko lejuplādētā aplikācijā. Piekrišana ir daudz niansētāka – tā ir pastāvīga otra robežu ievērošana, saziņa un sapratne vārdos vai ķermeniskajās reakcijās, un tās pamatā ir savstarpējas rūpes un cieņa. Var šķist dīvaini – vai par to vispār būtu jārunā? Bieži dzirdēts jaut

Reizēm pusaudzis par savu homoseksualitāti izstāsta visai pēkšņi, bet reizēm netieši, iztaustot gaisu” - cik droši būtu vecākiem atklāties?

Vai Tev ir bijusi sajūta, ka attiecībās vairs nepazīsti sevi? Tās lielākoties grauj un posta, nevis ceļ un iedvesmo, lai gan it kā "nekas tāds" nav noticis? Ja jā, iespējams, Tev ir darīšana ar trenētu manipulatoru un izmantotāju, un atveseļoties no šīm vardarbīgajām attiecībām var būt grūtāk nekā sagaidāms. Neiedziļināšos patlaban katra šī traucējuma – narcisms, psihopātija un sociopātija (jeb anticociālu personības traucējumu izskaidrošanā, turklāt par katru no tiem var run

Atraidījums - negribētas izjūtas, par kurām ir kauns un liela vēlme izvairīties, un vienlaikus arī bailes atklāt, ka vairāmies. Gluži dabiski, cilvēkiem raksturīgas bailes no pamešanas, jo tikai tā varam izdzīvot – kopā. Vienalga, vai tās ir divu cilvēku attiecības, ģimene, draugu vai domubiedru loks, visi vēlas būt mīlēti vai vismaz pieņemti. Tik dabiski, taču daļa cilvēku bailes no atraidījuma izjūt daudz spēcīgāk. Visbiežāk tās ir bērnībā un agrā jaunībā pārdzīvotā sekas -

No 15.oktobra astoņas ceturtdienu pēcpusdienas notiks bezmaksas atbalsta grupas vecākiem, kuri bērnus audzina vieni.

unsplash.com,CC0: Samuel Rodriguez.United Nations Global Call Out To Creatives -help stop the spread of COVID-19 Līdz ar pandēmijas laiku aktualizējās būtiska 21.gadsimta problēma - dezinformācija sociālajos tīklos -, kas nu izgaismojas arī kā būtisks stresa un trauksmes avots. Vairāk par to, kā atpazīt maldinošu informāciju un kā tā var kaitēt psihiskajai veselībai, skaties veselības centra "Vivendi" video (avots šeit): Kā stāties pretī viltus ziņām un neizaicināt trauksmi?

Nereti vecāki raizējas, ka bērns ēd "tik maz". Un tomēr - vai tā vienmēr ir problēma, un kā bērnu iedrošināt pamēģināt pagaršot ēdienu, no kura mazais pieradis izvairīties? Latvijas Radio 1 raidījumā "Ģimenes studija" klīniskā psiholoģe Kristiāna Kalniņa stāstīja par ēšanas paradumu psiholoģiskajiem aspektiem. Par bērnu apetīti, „mazēdājiem” un kā nodrošināt bērniem vajadzīgās uzturvielas runāta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Lizete Puga un mamma S