Šķiet, kaut kas nav īsti līdz galam – viss it kā dzīvē kārtībā, tomēr kaut kā trūkst, un pat nezini, kā tieši… Vai otrādi – ir tik daudz problēmu un pieredžu, ko gribētos mainīt vai padarīt par nebijušu, ka nezini, ar ko vispār sākt un par ko būtu vērts runāt. Pie psihologa nav jāierodas ar jau gatavu skaidrojumu par sevi. Saruna var sākties arī ar neziņu, nepabeigtu teikumu vai vienkāršu atzīšanos: “Es nezinu, ar ko sākt.” Tas attiecas arī uz psihoanalītiski orientētu darbu