Vai varu iet pie psihologa, ja nezinu, par ko runāt?

Šķiet, kaut kas nav īsti līdz galam – viss it kā dzīvē kārtībā, tomēr kaut kā trūkst, un pat nezini, kā tieši…  Vai otrādi – ir tik daudz problēmu un pieredžu, ko gribētos mainīt vai padarīt par nebijušu, ka nezini, ar ko vispār sākt un par ko būtu vērts runāt.

Pie psihologa nav jāierodas ar jau gatavu skaidrojumu par sevi. Saruna var sākties arī ar neziņu, nepabeigtu teikumu vai vienkāršu atzīšanos: “Es nezinu, ar ko sākt.” Tas attiecas arī uz psihoanalītiski orientētu darbu – tas nesākas ar gatavo dzīvesstāstu vai pareizi formulētu problēmu, bet ar to, ko Tu šajā brīdī spēj vai vēl nespēj pateikt.

Ko runāt pie psihologa

"Es nezinu, ar ko sākt"

Cilvēks ir pieteicies, apsēžas un pēkšņi vairs nezina, ko teikt. Tomēr tas nav tukšums, ko nepieciešams steigšus aizpildīt, tas ir citāds klusums. Šis ir ļoti vērtīgs klusums. Tā nav neveiksme vai neizmantots laiks. Šajā klusumā jau var būt Tavs apjukums, piesardzība, kauns, šaubas vai vienkārši laiks, kas vajadzīgs, lai sajustu otru cilvēku sev pretī. Tas nav maz vai nekas, arī no šīs vietas saruna pamazām turpināties tādā tempā un intensitātē, kāda tajā brīdī Tev ir iespējama. Un reizēm cilvēks pats ir pārsteigts, kādi vārdi tajā atrodas.

Nav jāizstāsta viss pirmajā reizē

Pirmā tikšanās nav ne izmeklēšana, ne atzīšanās. Nav obligāti jāizstāsta dzīves vēsture vai anamnēze kā pie ārsta. Tu vari pateikt tikai tik daudz, cik tajā brīdī ir iespējams. Un patiesībā svarīgākais sākumā ir nevis Tava stāsta saturs, bet tas, vai Tev šajā telpā vispār ir iespējams justies pietiekami droši, lai turpinātu un kādreiz pateiktu vairāk. Un pat tad, ja jūties nedroši, svarīgi var būt tas,  vai šajā telpā un otra cilvēka klātbūtnē vari savu nedrošību uzticēt vai vismaz pieļaut domu, ka ar laiku tai par to varēs runāt.

No Tevis negaida obligātu stāstu par bērnību

Bērnība Tavā stāstā var parādīties, bet tai nav jābūt iepriekš sagatavotai tēmai. Saruna var sākties ar to, kas Tavā dzīvē un Tevī notiek pašlaik: attiecībās, darbā, ķermenī, atkārtotās domās vai sajūtā, ka dzīvē kaut kas vairs nevirzās, pat ja nezini, kas tieši. Varbūt sajūtām vai pieredzei nemaz nav vārdu… Un tomēr arī tad tām ir vieta šajā telpā.

Par svarīgo drīkst vēl nerunāt

Gatavība runāt nerodas pēc pavēles. Un diezgan bieži cilvēks pat zina, ka ir kāds svarīgs notikums, bet vēl nevar to nosaukt. Arī frāze “par to es vēl negribu runāt” jau ir pilnvērtīga runa un robeža, kas ir respektējama. Arī sarežģītas un pat smagas tēmas var būt klāt Tavā pieredzē, bet var un drīkst netikt detalizēti izrunātas pat diezgan ilgi. Tev nav jābūt prasmīgam runātājam, vai zināt, ko runāt pie psihologa, lai būtu uzklausīšanas vēts.

Kas notiek klusumā

Klusumā cilvēks reizēm meklē vārdus, reizēm vēro, ko no viņa gaida, reizēm baidās pateikt kaut ko “nepareizu”. Un klusumam var būt vēl daudz citu nozīmju, un nav nepieciešams tam uzreiz piešķirt vienu skaidrojumu. Šis darbs nav eksāmens vai vieta, kur iemācīties dzīvot labāk.  Psiholoģiskajā un psihoanalītiski orientētajā darbā katra pauze nav nekavējoties jāaizpilda vai jāinterpretē. Reizēm Tava doma vēl tikai nobriest, reizēm tā ir tepat, bet tai vēl nav vārdu. Kaut kas no tās jau var būt klātesošs attiecībās ar psihologu, pat ja tam vēl nav vārdu, un arī tā jau ir daļa no kopīgā darba.

Ar ko tad var sākt?

Vari sākt ar pavisam vienkāršiem teikumiem: “Es īsti nezinu, kāpēc atnācu.”, “Man ir grūti par to runāt.”, “Es nezinu, ar ko sākt.”, “Ir kaut kas svarīgs, bet vēl neesmu gatava vai gatavs to stāstīt.”, “Es tikai jūtu, ka tā vairs nevar turpināties.”

Sastapšanās ar psihologu un psihoanalītiski orientētu darbu nesākas brīdī, kad cilvēks beidzot ir gatavs un prot sevi “pareizi” izskaidrot. Tā var sākties arī ar neziņu, nepabeigtu teikumu vai klusumu. Diezgan bieži tieši nespēja pateikt, kas notiek, ir viens no iemesliem, kāpēc šāda sastapšanās var būt vajadzīga. Un reizēm ir otrādi – škiet, ka par sevi zini jau visu, bet kaut kas līdz galam tomēr nenotiek. Sākumā pietiek atnākt ar to, kas šobrīd ir iespējams.

Par autori

Mg.psych. Kristiāna Kalniņa ir sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe,

Latvijas Universitātes lektore un doktorante sociālajā un organizāciju psiholoģijā. Psihoanalītiski orientēta prakse Rīgā.