Kad veidoju video jauno psiholoģijas zinātnieku konkursam par savu pētījumu par bērnu temperamentu un prāta teoriju, iekļāvu tajā slaveno Maršmallovu testu jeb Atliktā iepriecinājuma eksperimentu. Lai parādītu, kā īsti strādā viens no bērnu temperamenta aspektiem – spēja apvaldīt un plānot reakcijas.
Tiem, kuri par šo testu nekā nezina, īsumā saturs ir tāds – bērnam tiek iedots maršmallovs (patiesībā der jebkurš kārums). Vienlaikus mazajam tiek pateikts, ka viņš, protams, drīkst apēst maršmalovu uzreiz, taču ja mazais pagaidīs 15 minūtes un to neapēdīs, tad saņems vēl vienu zefīru. Un tad bērns tiek atstāts telpā uz 15 minūtēm viens pats ar zefīru...
Bet ko tur daudz stāstīt – skatieties paši :)
Te arī varētu beigt – jautrs video, un viss. Tomēr ja jums interesē, ko zinātnieki ar to savulaik vēlējušies izpētīt, lasiet tālāk!
Droša vide un motivācija pagaidīt
Bērniem ar labāku spēju nogaidīt uz apbalvojumu ir saistība ar augstāku izglītības līmeni, labākām stresa pārvarēšanas stratēģijām un mazāku apreibinošo vielu lietošanu, zemāku aptaukošanos (ķermeņa masas indeksu) 30 gadus vēlāk.
Filmējot maršmalovu testu, sākotnēji vēlējos uzskatāmi parādīt, kā tad reālajā dzīvē strādā temperamenta dimensija apzināta reakciju kontrole un tās daļa – spēja apvaldīt un plānot reakcijas saskaņā ar noteikumiem. Tiesa, maršmalovu testā šī spēja neapšaubāmi ir iesaistīta, tomēr tas nebūt nav vienīgais psihes process, kurš nosaka, vai bērns spēs noturēties un neapēst saldumu. Jāņem vērā, ka eksperiments ir salīdzinoši sens – mūsdienu psiholoģijas pētnieki gājuši daudz tālāk, un ir skaidrs, ka bērna uzvedību ietekmē vēl citi faktori, ne tikai spēja pagaidīt.
Piemēram, vēlāki pētījumi liecina, ka bērns visdrīzāk izturēs neapēdis maršmalovu, ja ieguvums viņa acīs būs tā vērts. Būtiska nozīme ir arī tam, cik lielā mērā mazais uzticas pieaugušajam, kurš komunicē ar bērnu eksperimenta gaitā – mazais visdrīzāk gaidīs tad, ja eksperiments notiks uzticamā, drošā vidē. Savukārt ja vide un eksperimenta veicējs bērnam šķitīs neuzticams, pastāv lielāka iespēja, ka mazais tomēr saldumu apēdīs uzreiz...
Kāpēc tas ir tik svarīgi?
Novērojāt, ka bērni eksperimenta gaitā rotaļājas, dīdās, it kā aizsapņojas, dungo, kaut ko skaita pie sevis? Vēlāk mans dēls Kārlis, kurš arī redzams video, stāstīja, ka eksperimenta laikā esot spēlējies, “lai tikai neapēstu maršmalovu...” Izrādās, tieši to izpētījuši arī zinātnieki – bērnu rotaļāšanās un iztēle palīdz viņiem regulēt savu vēlmi apēst saldumu.
Vēlākie pētījumi rāda, ka bērniem ar labāku spēju nogaidīt uz apbalvojumu ir saistība ar augstāku izglītības līmeni, labākām stresa pārvarēšanas stratēģijām un mazāku apreibinošo vielu lietošanu, zemāku aptaukošanos (ķermeņa masas indeksu) 30 gadus vēlāk, labākām kognitīvajām un pašregulācijas kompetencēm, labāku spēju apvaldīt agresivitāti, impulsivitāti un hiperaktivitāti.
Zināmā mērā tas liek domāt, ka labākas spējas pagaidīt uz lielāku apbalvojumu varētu būt saistītas ar labākām pašregulācijas prasmēm. Tomēr, no otras puses, skaidrs, ka zinātne kopš klajā nāca pirmā publikācija par eksperimentu, ir ļoti attīstījusies – to kādā intervijā pirms dažiem gadiem uzsvēris arī pats zinātnieks Valters Mišels, Maršmalovu testa autors. Mūsdienās pašregulācijas procesi vairs netiek skaidroti tik vienkāršoti – tā ir sarežģīta mijiedarbība starp prātu, emocijām un bērna uzvedību. Ir gan arī labā ziņa – runājot Mišela vārdiem, spēja pagaidīt uz lielāku, labāku rezultātu ir kā muskulis - tātad trenējama.
Izmatotā literatūra
Kidd, C., Palmeri, H., Aslin, R.N., (2013). Rational snacking: Young children’s decision-making on the marshmallow task is moderated by beliefs about environmental reliability. Cognition 126, 109–114.
Schlam, T. R.; Wilson, N. L.; Shoda, Y.; Mischel, W.; Ayduk, O. (2013). "Preschoolers' Delay of Gratification Predicts their Body Mass 30 Years Later". The Journal of Pediatrics. 162 (1): 90–3.
Mischel, W.; Ayduk, O.; Berman, M. G.; Casey, B. J.; Gotlib, I. H.; Jonides, J.; Kross, E.; Teslovich, T.; et al. (2010). "'Willpower' over the life span: Decomposing self-regulation". Social Cognitive and Affective Neuroscience. 6 (2): 252–6.
Ayduk O., Mendoza-Denton R., Mischel W., Downey G., Peake P., Rodriguez M.L.(2000). Regulating the interpersonal self: Strategic self-regulation for coping with rejection sensitivity. Journal of Personality and Social Psychology. 79:776–92.
Eigsti, I.M.; Zayas, V.; Mischel, W.; Shoda, Y.; Ayduk, O.; Dadlani, M.B.; Davidson, M. C.; Aber, J. L.; Casey, B. J. (2006). "Predicting Cognitive Control from Preschool to Late Adolescence and Young Adulthood". Psychological Science. 17 (6): 478–84.
Urist., J., 2014. What the Marshmallow Test Really Teaches About Self-Control. Theatlantic.com, 24.09.2014.