Ķermenis runā starp to, ko mēs zinām, bet nespējam piedzīvot citādi

Reizēm varam ļoti precīzi saprast, kāpēc ķermenis reaģē tieši tā kā reaģē. Taču bieži ar to vien ir par maz – starp “es to saprotu” un “es spēju to piedzīvot citādi” joprojām var palikt liela distance. Un tieši šajā distancē reizēm ir apslēpts pats būtiskākais – mūsu ķermeniskā jeb iemiesotā subjektivitāte.

Ķermeniskā subjektivitāte ir kaut kas vairāk nekā tikai ķermenis, kas mums pieder un kas jūt, bet arī daļa no tā, kā mēs sastopam pasauli, otru cilvēku un paši sevi.

Kā mēs to sajūtam ikdienā? Dažreiz ļoti labi zinām, kas ar mums notiek, vai to, ka it kā nav pamata uztraukties. Zinām, ka attiecības, kuras beigušās, mums nebija labas, ka nevajadzētu tik ļoti baidīties no vilšanās otrā cilvēkā, ka drīkstam pateikt “nē”, un zinām pat to, no kurienes mūsu reakcijas varētu būt radušās. Un tomēr ķermenis, šķiet, šīs zināšanas vēl nav aptvēris.

Iespējams, daudzi atpazīs šīs sajūtas – sirds sāk sisties straujāk, kaklā parādās kamols, ķermenis sastingst brīdī, kad vajadzētu runāt, tu automātiski pasmaidi, lai gan dusmojies… Saraujies, kad kāds paskatās vai pienāk pārāk tuvu, vai tieši pretēji - tu meklē tuvumu, kuru vienlaikus ir grūti izturēt.

Patiesībā tās visas ir ļoti ķermeniskas reakcijas.

Tāpēc psiholoģiskajā darbā būtiski ir ne tikai tas, ko cilvēks par sevi jau zina vai uzzina, bet arī tas, kā viņš vai viņa sevi piedzīvo ķermenī.

Mēs ne tikai dzīvojam ķermenī

Dažreiz par ķermeni runājam tā, it kā tas būtu kaut kas, kas mums pieder – mans ķermenis, mana veselība, mans izskats, mana seksualitāte…

Taču ķermenis nav tikai objekts, kuru varam novērot no malas. Drīzāk tas dzīvi piedalās it visā – varētu teikt, ka mēs pasauli piedzīvojam caur ķermeni. Ar to sajūtam tuvumu un distanci. Drošību un apdraudējumu, vēlmi un riebumu. Kaunu, baudu, satraukumu, ievainojamību… Ar ķermeni mēs ieejam telpā, sastopam otru cilvēku un sajūtam, ko viņa klātbūtne ar mums izdara.

To var saukt par ķermenisko jeb iemiesoto subjektivitāti - embodiment. Un tas nozīmē, ka mūsu psihiskā dzīve nenotiek tikai domās, nozīmēs, vārdos vien - tā vienmēr ir arī ķermeniska.

Kāpēc ar izpratni reizēm nepietiek?

Cilvēks terapijā vai psihoanalītiskā darbā var nonākt pat pie ļoti precīzas izpratnes par sevi, piemēram: “Es saprotu, kāpēc man ir grūti uzticēties.” Vai arī: “Es zinu, kāpēc konfliktā uzreiz atkāpjos,” un: “Es saprotu, ka man nav jāuzņemas atbildība par otra cilvēka jūtām.”

Taču “zināt un saprast” ne vienmēr nozīmē arī “spēt to piedzīvot citādi”. Jo var saprast, ka drīkst pateikt, piemēram, “nē”, un tomēr sajust, kā tajā brīdī ķermenis sastingst.

Tu vari zināt, ka otrs cilvēks nav bīstams, bet viņa dusmas joprojām piedzīvot kā apdraudējumu. Vai arī – vari vēlēties tuvību un vienlaikus sajust impulsu atkāpties, tiklīdz tā kļūst iespējama.

Tas nenozīmē, ka kaut ko nesi pietiekami labi sapratis vai sapratusi. Drīzāk tas parāda, ka mūsu pieredze nav reducējama uz racionālu zināšanu vien – mūsu subjektivitāte dzīvo arī mūsu ķermenī pat tad, kad tā nav vārdos izsakāma vai pat apjaušama.

Ķermenis attiecībās

Īpaši daudz ķermeniskās subjektivitātes parādās attiecībās. Te varam novērot, piemēram, kas notiek ar mani ķermeniski, kad otrs klusē, kad skatās uz mani vai tuvojas?

Kā ķermenis reaģē, kad es vēlos, lai viņš vai viņa paliek? Un – kad gribu aiziet es, bet tomēr palieku?

Kas notiek manā ķermenī, kad man vajadzētu dusmoties, bet es smaidu? Un tad, kad jūtu baudu un vienlaikus kaunu?

Šie brīži bieži pasaka kaut ko tādu par cilvēka attiecībām ar citiem un pašam ar sevi, ko nekad nav iespējams pilnībā izstāstīt ar iepriekš sagatavotu skaidrojumu.

Tāpēc psiholoģiskajā un psihoanalītiskajā darbā ķermenis nav atsevišķa tēma, pie kuras nonākam tikai tad, kad runājam par seksualitāti, traumu vai ķermeņa tēlu. Patiesībā ķermeniskā subjektivitāte ir klātesoša visu laiku.

Arī saruna ir ķermeniska pieredze

Psiholoģiskais darbs, protams, lielā mērā notiek valodā. Mēs runājam. Taču arī runājot mēs esam ķermenī.

Dažus vārdus izrunājam viegli, pie citiem apstājamies. Par kaut ko sākam smieties. Kaut kur pēkšņi kļūst grūti elpot. Kaut ko stāstām ļoti racionāli, lai gan ķermenis signalizē par pavisam citu pieredzi…

Un tieši šajā neatbilstībā starp to, ko sakām, un to, kas ar mums notiek, sāk parādīties kaut kas svarīgs.

Tas nenozīmē, ka būtu jāiemācās nepārtraukti vērot savu ķermeni vai “pareizi” interpretēt katru sajūtu. Nebūt nē.

Drīzāk psiholoģiskais darbs var kļūt par vietu, kur pamazām iespējams pamanīt arī to pieredzes daļu, kuru vēl nevaram viegli nosaukt. Jo reizēm pārmaiņas sākas nevis tad, kad beidzot esam atraduši pareizo skaidrojumu, bet gan tad, kad kļūst iespējams citādi būt pašam savā ķermenī un līdz ar to arī attiecībās ar otru cilvēku.