Kas notiek ar vēlmi, kad psihe ir izdzīvošanas režīmā

Cilvēku vēlme pēc regulācijas, simptomu mazināšanas un stabilitātes nebūt nenozīmē virspusēju domāšanu vai samazinātu refleksijas spēju, drīzāk tā ļoti bieži ir eksistenciāls jautājums, un tas ir svarīgi.

Patiesībā daudzi cilvēki šobrīd tiešām dzīvo pārslodzē, ekonomiskā nestabilitātē, digitālā fragmentācijā, vientulībā un nervu sistēmas pāraktivācijā.

Mūsdienu psihoanalīzē ķermeniskā subjektivitāte nozīmē, ka bezapziņa nav tikai valodā, domās, fantāzijās, bet arī pozīcijā, tonī, elpā, sastingumā, afektā, somatiskā reakcijā, seksualitātē un ķermeņa ritmā. To var attiecināt arī uz pieredzi, tostarp traumu.

Nevis “domas par traumu”, bet trauma dzīvo ķermeniskā organizācijā. Ķermeniskā pārnese būtībā ir ļoti svarīgs mūsdienu jēdziens. Tas nozīmē, ka pārnese nav tikai, “ko es domāju par analītiķi”, bet gan – “ko mans ķermenis dara attiecībās”.

Tieši tādēļ mūsdienu psihoanalīzē arvien vairāk tiek runāts – kas vispār šodien ir iespējams subjektam jeb cilvēkam kā subjektīvai būtnei?

Cilvēku nevar vienkārši “ievilkt dziļumā,” ja psihe tobrīd ir pilnīgā izdzīvošanas režīmā.

Tādēļ afektīvā noturēšana, ķermeniskās subjektivitātes (embodiment – angļu val.) drošības jautājumi mūsdienās kļūst daudz centrālāki, bet tiem nebūt nav jākļūst mazāk analītiskiem.

Drīzāk gan varētu runāt par psihoanalīzes pielāgojumu citādai subjektivitātes organizācijai. Patiesībā diez vai ir svarīgi vērst cilvēkus atpakaļ pie “vecās “psihoanalīzes, drīzāk gan domāt par to, kā psihoanalīze var palikt dzīva, domājot mūsdienu subjektu?

Un tas ir pavisam cits jautājums.

Un tieši šeit parādās posthermeneitiski virzieni, ķermeniskā subjektivitāte, ķermeņa bauda un afekts, telpas un klātbūtnes jautājums, jo tikai interpretācija vien daudziem cilvēkiem vairs nav pietiekama ieeja psihoanalītiskajā procesā.

Vienlaikus psihoanalīzei nebūt nav jākļūst par emocionālu regulāciju, “self-care” vai labsajūtas servisu, jo savukārt tieši turpazūd vēlmes jautājums.

Psihoanalīze joprojām nav vieta, kur meklēt tikai “lai palīdz”, “lai noņem simptomu”, “lai atkal funkcionēju”. Tā joprojām ir vieta, kur cilvēks sastop savu vēlmi, savas pretrunas, savu baudu un savu subjektivitāti. Un tas ir daudz vairāk.

Vai tas nozīmē, ka šādam cilvēkam nav simptomu vai vajadzības pēc regulācijas? Daudziem ir, un tieši tā cilvēki bieži arī sāk psihoanalītisko darbu.

Un iespējams, ka pats būtiskākais vairs nemaz nav “atgriezt visus pie psihoanalīzes”, jo varbūt ne visi to grib, ne visiem to vajag un ne visi ir tai gatavi. Iespējams, ka psihoanalīzes uzdevums mūsdienās ir palikt pieejamai kā vietai tiem, kas meklē ko vairāk nekā simptomu mazināšanu.

Lai cilvēki, kas meklē valodu savai subjektivitātei, vēlas domāt savu vēlmi, izturēt nezināšanu un dzīvu analītisku sastapšanos, var atrast telpu sev. Un tas jau ir ļoti daudz.