Kad interpretācija vairs nav vienīgais psihoanalītiskais centrs

Diezgan bieži cilvēki psihoanalītiskajā darbā ienāk nevis ar jautājumu: “kas es esmu?” vai “ko nozīmē mans simptoms jeb grūtības, kas atkārtojas?”, bet gan ar izsīkumu, pārpludinājumu, disociāciju, tukšumu, ķermeniskām reakcijām un vēlmi: “Lai man palīdz funkcionēt.”

Lai gan visā pasaulē tas ir ļoti raksturīgi mūsdienu laikmetam, tomēr šī iezīme nebūt nenozīmē, ka cilvēki kļuvuši “sekli” vai nepiemēroti dziļam psihoanalītiskam darbam. Precīzāk – sociālais un digitālais laikmets patiešām ir ļoti mainījis cilvēka subjektivitātes organizāciju, uzmanības struktūru, attiecības ar savu ķermeniskumu un baudu jeb baudījumu (jouissance – franču val.).

Cilvēki pašreiz patiešām bieži dzīvo ļoti stimulēti, fragmentēti un vienlaikus arī ļoti vientuļi. Tāpēc “terapija”, lai ko nu kurš ar to saprastu, tiek meklēta kā “pakalpojums”, un tas bieži ir kļuvis par dominējošu modeli.

Daudzi meklē regulāciju, simptomu mazināšanu, emocionālu noturēšanu un “terapeitu” kā sava veida “emocionālā servisa sniedzēju”. Daudz retāk cilvēka pirmā doma ir par ilgstošu darbu ar vēlmi un subjektivitāti, un tieši tas arī ir dzīvais psihoanalītiskais darbs.

Vieta domāšanai, runai un iespējai sastapties ar savu vēlmi.

Jau pirmssākumos psihoanalītisks darbs balstīts galvenokārt hermeneitikā, kas klasiski nozīmē interpretāciju un nozīmes meklēšanu, atbildi uz jautājumu – ko tas par mani nozīmē?

Psihoanalīzē, īpaši jau lakāniskajā orientācijā, hermeneitika bieži ir nozīmējusi ne gluži simptoma jeb grūtību mehānisku noņemšanu, bet gan atšifrēšanu. Apziņai apslēptās nozīmes meklēšanu, apzīmētāju ķēdes lasīšanu, kura parādās cilvēka runā.

Taču mūsdienu lakāniski orientētie psihoanalītiskie virzieni arvien vairāk ļauj domāt, ka ar to vien nepietiek, jo cilvēks nav tikai “runas teksts” vai nozīmju sistēma. Subjektivitāti veido kas vairāk par cilvēka runu – tas ir ķermenis, afektivitāte, disociācija, bauda un tas, ko ķermenis it kā “zina” jau pirms simbolizācijas.

Tādēļ līdztekus svarīga ir kļuvusi pati analītiskā telpa – cilvēka afektīvā organizācija, klausīšanās, uzmanība, klātbūtne, klusums, ritms, pārtraukums un tas, kas notiek starp ķermeņiem, tostarp arī psihoanalītiskajā telpā.

Var teikt, ka posthermeneitiska psihoanalīze vairs nenodarbojas tikai ar jautājumu, “ko tas nozīmē?”, kas patiesībā joprojām ir gana būtisks.

Taču tā tiecas izzināt arī daudzus citus jautājumus, piemēram: “kā tas dzīvo ķermenī?”, “kā tas organizē telpu ap mani?”, “kas notiek laukā starp cilvēkiem?”, “kā mana subjektivitāte rodas vai pazūd?”

Tieši šeit arvien skaidrak parādās posthermeneitiskas tendences psihoanalītiskajā laukā.

Līdz ar ķermenisko subjektivitāti arī pašā psihoanalītiskajā laukā ļoti aktuāla ir diskusija par analītiskās telpas saglabāšanu, nepārvēršot procesu “empātijas terapijā”. Un šī diskusija ir ļoti loģiska – šāda uz empātiju vērsta “terapija” lielākoties palīdz nomierināt simptomu jeb grūtības.

Tomēr šīs izmaiņas var nebūt noturīgas daudz dziļākā līmenī, kā arī – tāds process nevēršas uz cilvēka vēlmi un subjektivitāti.

Un te pats psihoanalītiskais lauks bieži var būt pat svarīgāks par “pareizo” interpretāciju.

Taču nevar arī gluži teikt, ka posthermeneitiska pieeja nenozīmē darbu “bez interpretācijas”, bet gan – interpretācija vairs nav vissvarīgākais psihoanalīzes centrs.