Trauma un bauda: kā pieredzētais piedalās seksualitātē turpmāk

Par seksualitāti pēc traumatiskas pieredzes reizēm tiek runāts tā, it kā pastāvētu divi pretēji stāvokļi. Vienā pusē ir trauma – bailes, izvairīšanās, grūtības uzticēties otram vai justies droši savā ķermenī. Otrā pusē ir bauda, tuvība un tas, ko mēdzam saukt par it kā “veselīgu seksualitāti”.

Šāds dalījums ir saprotams. Traumatiskas pieredzes, īpaši seksuāla vardarbība, patiešām var būt saistītas ar grūtībām piedzīvot vēlmi, uzbudinājumu, tuvību un seksuālu apmierinājumu. Taču cilvēka seksualitāte reti organizējas tik skaidri, lai vienā pusē varētu novietot traumu, bet otrā – baudu.

Trauma un bauda var pastāvēt līdzās.

Cilvēks var ilgoties pēc tuvības un vienlaikus no tās atkāpties. Var vēlēties pieskārienu un kādā brīdī nespēt to izturēt. Var piedzīvot seksuālu uzbudinājumu situācijā, kuru pats nav vēlējies, vai fantazēt par kaut ko, ko nekad negribētu piedzīvot realitātē. Un pieredze, kas radījusi ciešanas, vēlāk var dažādos un ne vienmēr paredzamos veidos sastapties ar seksualitāti un baudu.

Tas nenozīmē, ka traumatiskā pieredze vien nosaka cilvēka seksualitāti. Taču arī psiholoģiskais darbs nevar padarīt pacientu par cilvēku, ar kuru notikušais nekad nav noticis.

Vai pēc traumas seksualitātei jākļūst “veselīgai”?

Man šķiet svarīgi uzmanīgi izturēties pret priekšstatu, ka terapijas mērķim vajadzētu būt “veselīgas seksualitātes atgūšanai”. Ne tāpēc, ka drošībai, piekrišanai, spējai izvēlēties vai baudīt nebūtu nozīmes. Tieši pretēji – ir.

Taču vārds “veselīga” var nemanāmi ietvert arī priekšstatu par to, kādai seksualitātei pēc psiholoģiskā darba būtu jākļūst – brīvai no pretrunām, bailēm, neērtām fantāzijām vai pieredzētā atstātā iespaida. Tad pie kā īsti cilvēkam būtu jāatgriežas?

Pie seksualitātes, kāda tā bija pirms traumatiskās pieredzes? Pie seksualitātes, kāda tā būtu bijusi, ja šī pieredze nekad nebūtu notikusi? Tomēr šādu seksualitāti mēs nevaram zināt, jo tā ir tikai iedomāta iespēja.

Tas nenozīmē, ka nekas nevar mainīties. Var mainīties tas, kā cilvēks sastop savu pieredzi, attiecības ar savu ķermeni, tuvību un robežām, ar to, ko cilvēks vēlas vai nevēlas. Un līdz ar to – var parādīties lielāka iespēja izvēlēties.

Tādēļ psiholoģiskā darba virziens nemaz var nebūt atgriešanās pie seksualitātes, kuru trauma būtu atstājusi neskartu, bet gan daudz sarežģītāks jautājums: kā pieredzētais piedalās tajā, kā cilvēks šodien piedzīvo savu ķermeni, vēlmi un baudu?

Bet ja tavs ķermenis reaģēja?

Pēc seksuālas vardarbības viens no vissarežģītākajiem jautājumiem reizēm var būt nevis par to, ko izdarīja otrs cilvēks, bet par savu ķermeni. Bet ja mans ķermenis reaģēja?

Ja bija uzbudinājums, lubrikācija vai erekcija, orgasms? Ko tas nozīmē par mani? Vai tas nozīmē, ka kaut kādā ziņā es notikušo tomēr gribēju?

Nē. No ķermeņa seksuālas reakcijas šādu secinājumu izdarīt nevar.

Fizioloģiska seksuāla reakcija var rasties arī situācijā, kurai cilvēks nav piekritis. Ķermenis reaģē uz stimulāciju, un šī reakcija pati par sevi vēl nepasaka, vai cilvēks notiekošo vēlējās, izvēlējās vai tam piekrita. Pētījumos fizioloģisks seksuāls uzbudinājums nepiekrišanas situācijās ir dokumentēts gan sievietēm, gan vīriešiem, lai gan līdzšinējie pētījumu dati neļauj droši noteikt, cik bieži tas notiek.

Tas šķiet vienkāršs nošķīrums, tomēr subjektīvi tas var nebūt vienkāršs nemaz. Savu ķermeni mēs nepiedzīvojam kā neitrālu fizioloģisku aparātu. Tā reakcija var tikt piedzīvota kā kaut kas, kas pasaka patiesību par mums pašiem: ja ķermenis reaģēja, varbūt kaut kur dziļi es to gribēju.

Taču ķermeņa reakcija šādā veidā nav nekāds patiesības detektors – ķermeņa reakcija, vēlme un piekrišana ir saistītas, bet tās nav viens un tas pats. Cilvēks var kaut ko vēlēties un tam piekrist vai piekrist kaut kam, kas īpaši neuzbudina. Un ķermenis var arī reaģēt uz kaut ko, kam cilvēks nemaz nav piekritis un nav vēlējies. Tādēļ fizioloģisku reakciju nevar izmantot, lai ar atpakaļejošu spēku piešķirtu piekrišanu situācijai, kurā tās nebija.

Par ķermeni kā daļu no subjektīvās pieredzes plašāk - rakstā par ķermenisko jeb iemiesoto subjektivitāti (embodiment - angļu val.): šeit >>

Taču ar šo nošķīrumu jautājums vēl nebeidzas. Cilvēku var mulsināt ne tikai tas, kā viņa ķermenis reaģēja toreiz. Daudz sarežģītāks var kļūt jautājums par to, kas rada baudu tagad.

Ko darīt, ja vēlāk uzbudina fantāzija, kurā parādās kaut kas no agrāk piedzīvotā? Vai – ja pievelk noteikta loma, attiecību dinamika vai situācija, kas pašam šķiet pretrunīga? Un arī tas, kas vēlāk kļūst par fantāzijas vai baudas daļu, joprojām nepadara agrāko pieredzi par tādu, ko cilvēks būtu vēlējies. Tomēr šīs fantāzijas atver citu jautājumu.

Bauda ne vienmēr sakrīt ar to, ko vēlamies

Par baudu ir viegli domāt kā par kaut ko patīkamu, ko mēs meklējam un vēlamies. Ja kaut kas rada baudu, šķiet loģiski secināt, ka mēs to gribam. Taču cilvēka seksualitātē šī sakritība nebūt nav pašsaprotama.

Fantāzijā var uzbudināt kaut kas, ko cilvēks nekad nevēlētos īstenot. Var atkārtoties noteikta situācija, loma vai attiecību dinamika, lai gan apzināti cilvēks sev to nebūtu izvēlējies. Baudu var pavadīt kauns, trauksme vai riebums. Un reizēm cilvēks pats sev jautā: kāpēc tieši šis?

Īpaši pēc traumatiskas pieredzes var rasties kārdinājums vēlākās fantāzijas vai baudas veidus lasīt kā tiešu agrāk notikušā turpinājumu: tas ar mani notika, tāpēc tagad mani uzbudina šis. Taču šāda cēloņsakarība var būt pārāk vienkārša.

Psihoanalīze piedāvā par baudu domāt nedaudz citādi. Lakāniskajā psihoanalīzē jēdziens jouissance apzīmē baudas dimensiju, kuru nevar pilnībā reducēt uz patīkamo vai uz to, ko cilvēks apzināti izvēlas. Tā ir saistīta arī ar pārmērību, dziņu un atkārtojumu – ar to, kas var turpināt piesaistīt cilvēku jeb subjektu lai gan tā nav arī vienkārši “labsajūta”.

Tas nenozīmē, ka cilvēks vēlas ciest. Un vēl jo mazāk, ka seksuālu vardarbību piedzīvojis cilvēks neapzināti vēlējies to, kas ar viņu noticis vai citreiz pat atkārtojas.

Drīzāk tas ļauj neuzskatīt par paradoksu to, ka cilvēka bauda ne vienmēr sakrīt ar to, ko viņš apzināti vēlas, izvēlas vai uzskata par sev labu. Arī atkārtojums nav vienkārši tā paša notikuma atkārtošana. Kaut kas var parādīties attiecībās ar tuvumu un distanci, kontrolē, skatienā, lomā attiecībās ar otru vai fantāzijā, ārēji nemaz neatkārtojot traumatisko situāciju.

Tāpēc varbūt nav jājautā tikai: ko no manas pagātnes šī fantāzija atkārto? Tikpat interesants var būt jautājums: ko šī fantāzija dara ar manu seksualitāti tagad?

Ko tā ļauj piedzīvot un ko padara iespējamu? Kur tajā atrodos es un kur – otrs? Kas tajā notiek ar vēlmi, kontroli, skatienu, tuvumu vai distanci? Tādēļ diezgan droši var teikt, ka cilvēka seksualitāte nav tikai arhīvs tam, kas ar viņu reiz noticis.

Ko nozīmē, ka pieredze piedalās vēlākajā baudā?

Arī populārais formulējums, ka trauma “atstāj pēdas ķermenī”, šķiet lietojams piesardzīgi un nav tik viennozīmīgs. Tas var radīt priekšstatu, ka kaut kas reiz ir ierakstīts ķermenī un pēc tam tur glabājas nemainīgā veidā. Taču arī cilvēka attiecības ar pieredzi mainās.

Tas, kas noticis, vēlāk tiek sastapts citās attiecībās, citos vārdos un citā ķermeniskā pieredzē. Var būt tā, ka par savu pieredzi kādā dzīves posmā gandrīz nemaz nebija jādomā, taču citā tas var kļūt ļoti nozīmīgi. Arī tas, kas reiz šķita saprotams, vēlāk var tikt piedzīvots citādi.

Tas attiecas arī uz seksualitāti. Agrāk piedzīvotais var sastapties ar to, kā cilvēks vēlāk piedzīvo tuvību un distanci, aktivitāti un pasivitāti, skatienu, pieskārienu, kontroli vai iespēju to zaudēt. Tas var sastapties ar fantāzijām un ar to, kas rada uzbudinājumu vai baudu, taču no šīs sastapšanās nevar izveidot vienkāršu formulu.

Ja cilvēku uzbudina noteikta fantāzija, mēs nevaram tikai pēc tās satura izsecināt viņa pagātni. Un, ja zinām viņa pagātni, nevaram no tās paredzēt, kādai vajadzētu būt viņa seksualitātei. Pētījumi arī nedod pamatu vienkārši sasaistīt konkrētu traumatisku pieredzi ar vienu noteiktu vēlāko fantāzijas formu.

Tāpēc psihoanalītiskā darbā var kļūt interesanti jautāt ne tikai: ko pagātne ar manu seksualitāti ir izdarījusi?Bet arī: kas ar šo pieredzi ir noticis manā dzīvē pēc tam?

Kā tā tikusi nosaukta? Kam par to bijis iespējams runāt un kam ne? Kādu vietu tajā ieņēma otra cilvēka vēlme? Ko tu esi domājis vai domājusi par savu ķermeni pēc tam? Kā šī pieredze sastopas ar to, ko tu vēlies tagad?

Pieredzes nozīme nav noteikta un nemainīga tikai vienreiz un uz visiem laikiem tajā brīdī, kad kaut kas notiek, jo bieži tikai vēlāk, sastopot citus cilvēkus, citas attiecības vai savu seksualitāti citā dzīves posmā, agrākais iegūst nozīmi, kādas tam iepriekš nebija. Turklāt starp notikumu un to, kā tas turpina pastāvēt cilvēka dzīvē, ir arī pats cilvēks kā subjektīva būtne.

Tieši tādēļ es būtu piesardzīga ar mēģinājumu katru neērtu fantāziju, atkārtojumu vai baudas veidu izskaidrot ar traumu. Šāds skaidrojums reizēm var šķist atbrīvojošs, jo “tagad es zinu, kāpēc esmu tāds vai tāda”, bet vienlaikus šāds apgalvojums var vēl ciešāk piesaistīt cilvēka seksualitāti tam, kas ar viņu reiz noticis.

It kā cilvēka seksualitāte joprojām piederētu tam, ko otrs ar viņu reiz ir izdarījis. Taču atkal – cilvēka seksualitāte ir vairāk nekā viņa traumatiskās pieredzes vēsture.

Nevis atgriezties, bet atrast savu veidu

Ja nav iespējams atgriezties pie seksualitātes, kāda tā būtu bijusi, ja nekas nebūtu noticis, tad pamatoti var rasties jautājums – uz ko psiholoģiskajā vai psihoanalītiskajā darbā vispār virzīties?

Varbūt ne uz seksualitāti bez pagātnes, un arī ne obligāti uz seksualitāti bez pretrunām. Cilvēks var turpināt sastapt sevī fantāzijas, ķermeņa reakcijas vai baudas veidus, kurus līdz galam nesaprot. Arī iespēja izvēlēties nenozīmē, ka vispirms jāspēj pilnībā izskaidrot, kāpēc tu vēlies tieši to, ko vēlies.

Taču var mainīties cilvēka attiecības ar to visu – fantāzijām, vēlmi, ķermeņa reakcijām, baudu, izvēli… Psiholoģiskajā darbā var kļūt iespējams arvien labāk atšķirt to, kas iepriekš šķita nesaraujami saistīts: ko dara tavs ķermenis, ko no tevis vēlas otrs, kam tu piekrīti, ko vēlies tu, kas tevi uzbudina un ko tu vēlies darīt ar savu baudu. Un šīm atbildēm nav vienmēr jāsakrīt.

Ķermenis var reaģēt, un cilvēks var teikt “nē”. Fantāzija var uzbudināt, bet to var nevēlēties īstenot. Kāds var vēlēties kaut ko, par ko pašam vai pašai ir grūti runāt. Un tas, ka kaut kas no agrāk piedzīvotā parādās seksualitātē šodien, vēl nenozīmē, ka tas ir jāizdzēš, lai cilvēka seksualitāte beidzot kļūtu “veselīga”. Un ļoti iespējams, ka daudz svarīgāka kļūst iespēja jautāt: kādas ir tavas attiecības ar savu seksualitāti tieši tādu, kāda tā ir?

Vai vari izvēlēties? Apstāties? Pateikt “jā” un “nē”, neizmantojot ķermeņa reakciju kā pierādījumu tam, ko tev it kā vajadzētu gribēt? Vai otra cilvēka vēlmei tavā seksualitātē ir tik daudz vietas, ka savu vēlmi vairs nevari pats vai pati sevi sadzirdēt? Un, kas ir būtiski, vai vari palikt ziņkārīga vai ziņkārīgs par savu baudu, nesteidzoties to ne nosodīt, ne izskaidrot.

Psiholoģiskajā vai psihoanalītiskajā darbā pagātnei nav jāpazūd. Bet tai arī nav jābūt vienīgajam skaidrojumam par to, kas cilvēks ir šodien.

Un iespējams, ka tieši šeit jautājums “Kas manā seksualitātē ir patiešām mans?” iegūst citu nozīmi. Nevis tāpēc, ka kaut kur zem traumas būtu paslēpta sākotnēja, “autentiska” seksualitāte, kuru vajadzētu atgūt. Un arī ne tāpēc, ka būtu iespējams pilnībā atdalīt savu vēlmi no visa, kas dzīvē noticis attiecībās ar citiem. Drīzāk “mans” var nozīmēt iespēju ieņemt savu vietu attiecībās ar to, kas tevi uzbudina, biedē, mulsina vai rada baudu.

Ne visu no tā tu varbūt esi izvēlējies vai izvēlējusies, taču var rasties arvien lielāka iespēja izvēlēties, ko ar pieredzi un vēlmi darīt.

Tāpēc psiholoģiskā vai psihoanalītiskā darba mērķis varbūt nav atgriezt cilvēkam “veselīgu seksualitāti”, kuru trauma būtu uz laiku atņēmusi. Patiesībā runa ir par kaut ko mazāk gludu un vienlaikus daudz personiskāku – par iespēju savā pašreizējā ķermenī, ar savu vēsturi un tās pretrunām, pamazām atrast attiecības ar vēlmi un baudu, kuras arvien vairāk iespējams piedzīvot kā savas.

Rakstā izmantotie avoti

• Canivet, C., Lafortune, D., Bolduc, R., & Godbout, N. (2024). A qualitative analysis of sexual fantasies among childhood sexual abuse survivors and non-victims. Journal of Child Sexual Abuse, 33(8), 970–986. https://doi.org/10.1080/10538712.2024.2415553

• Chivers, M. L., Seto, M. C., Lalumière, M. L., Laan, E., & Grimbos, T. (2010). Agreement of self-reported and genital measures of sexual arousal in men and women: A meta-analysis. Archives of Sexual Behavior, 39(1), 5–56. https://doi.org/10.1007/s10508-009-9556-9

• Lacan, J. (2007). The Seminar of Jacques Lacan, Book XVII: The Other Side of Psychoanalysis (J.-A. Miller, Ed.; R. Grigg, Trans.). W. W. Norton & Company. (Original seminar delivered 1969–1970)

• O’Driscoll, C., & Flanagan, E. (2016). Sexual problems and post-traumatic stress disorder following sexual trauma: A meta-analytic review. Psychology and Psychotherapy: Theory, Research and Practice, 89(3), 351–367. https://doi.org/10.1111/papt.12077

• Tran The, J., Saguin, E., & Ansermet, F. (2025). Trauma freed of the concept of determinism: Is it possible to have a dialogue between psychoanalysis and neuroscience around the question of singularity? Frontiers in Psychology, 16, 1529698. https://doi.org/10.3389/fpsyg.2025.1529698

• Vandervoort, M., Liosatos, A., Aladhami, H., Suschinsky, K. D., & Lalumière, M. L. (2024). Victim sexual arousal during nonconsensual sex: A scoping review. Archives of Sexual Behavior, 53, 2305–2318. https://doi.org/10.1007/s10508-024-02852-2