Vai drīkst teikt: varbūt? Nenoteiktības vieta attiecībās

Mēs dzīvojam laikā, kurā no cilvēka bieži tiek gaidīta skaidrība. Ko tu domā? Ko tu jūti? Ko tu gribi? Vai tu piekrīti? Vai tu nepiekrīti? Tu paliksi vai aiziesi? Vai šīs ir attiecības vai nav?

Dažkārt šķiet, ka pareizā atbilde ir tikai viena – skaidra, ātra un nepārprotama. Taču cilvēka dzīve reti ir tik vienkārša.

Patiesībā ļoti daudzas svarīgas lietas sākas nevis ar pārliecinošu “jā” vai kategorisku “nē”, bet gan ar daudz trauslāku atbildi:

“Es vēl nezinu.”

“Varbūt.”

“Man vajag laiku.”

“Parunāsim vēl.”

Un tomēr tieši šīs atbildes bieži rada neērtību.

Mēs dzīvojam kultūrā, kas augstu vērtē noteiktību. Ātrus lēmumus. Skaidras pozīcijas. Gatavas identitātes. Dažkārt pat attiecības tiek uztvertas kā kaut kas tāds, kas jādefinē iespējami ātri.

Taču cilvēka subjektivitāte neveidojas šādā veidā – svarīgākie jautājumi mūsu dzīvē bieži nav atrisināmi vienā sarunā. Tie prasa laiku, pieredzi, kļūdas, pārdomas un iespēju pakāpeniski sadzirdēt pašiem sevi.

Arī attiecībās. Un jo īpaši attiecībās.

Mīlestība, seksualitāte, tuvība un pieķeršanās nav jomas, kurās vienmēr iespējams uzreiz zināt pareizo atbildi. Reizēm cilvēks jūt interesi, bet arī bailes. Vēlmi, bet arī šaubas. Tuvību, bet vienlaikus vajadzību pēc distances.

Tas nenozīmē, ka cilvēks ir nenobriedis. Tas nenozīmē, ka viņš kādu maldina. Tas nozīmē, ka viņš domā.

Dažkārt publiskajā telpā tiek radīts priekšstats, ka drošas attiecības balstās pilnīgā pārliecībā. Tomēr pieredze rāda ko citu. Drošas attiecības bieži balstās spējā sarunāties arī tad, kad atbildes vēl nav gatavas.

Spējā pateikt:

“Es nezinu.”

“Es neesmu pārliecināts.”

“Es gribu saprast.”

“Man vajag laiku.”

Patiesībā šādas atbildes var prasīt daudz lielāku drosmi nekā automātisks “jā” vai “nē”.

Tās pieprasa izturēt nenoteiktību.

Nenoteiktība bieži tiek uztverta kā kaut kas nepatīkams, no kā jāatbrīvojas pēc iespējas ātrāk. Taču psiholoģijā arvien vairāk tiek runāts par to, ka spēja izturēt nezināšanu ir svarīga psiholoģiska kapacitāte.

Tā ļauj cilvēkam nesteigties pie pirmajām gatavajām atbildēm, ļauj izvairīties no impulsīviem lēmumiem. Tā ļauj pamanīt nianses.

Un tā ļauj dzirdēt pašam savu vēlmi.

Arī seksuālās attiecībās šai spējai ir būtiska nozīme.

Dažkārt tiek runāts par piekrišanu tā, it kā vienīgās iespējamās atbildes būtu “jā” un “nē”. Taču dzīvē ļoti bieži pastāv arī trešā iespēja.

“Varbūt.”

“Ne tagad.”

“Es neesmu pārliecināts.”

“Es gribu vēl padomāt.”

Drošas attiecības nav tās, kurās cilvēki nekad nešaubās. Tās ir attiecības, kurās šaubām ir vieta.

Attiecības, kurās ir iespējams uzdot jautājumus, pārdomāt, mainīt domas. Kurās iespējams sarunāties.

Un varbūt tieši šeit slēpjas viena no svarīgākajām tuvības pazīmēm – nevis pilnīga pārliecība, bet drošība būt nenoteiktam otra cilvēka klātbūtnē. Drošība nezināt, drošība meklēt un drošība teikt: “Varbūt.”

Un reizēm tas ir daudz godīgāk nekā jebkurš pārāk ātrs “jā” vai strikts “nē”.