Ko ar mani dara klusēšana psihoanalītiskajā telpā?

Dažkārt cilvēki, kuri saskaras ar psihoanalītisku pieeju pirmo reizi, piedzīvo pārsteigumu – viņi sastop profesionāli, kurš nerunā daudz, nepaskaidro, nesniedz padomus un neatbild uz jautājumiem, neiesaistās tā, kā to varētu sagaidīt. Šī pieredze var šķist mulsinoša vai pat atsvešinoša.

Vai viņš vai viņa neko nezina vai nesaprot mani? Vai tas nozīmē, ka viņam vai viņai nerūp? Bet tieši šis klusums ir daļa no tā, kā psihoanalītiskā telpa sāk atvērt iespēju dzirdēt kaut ko vairāk.

Psihoanalītiskajā darbā profesionālis nereti ieņem neparastu pozīciju. Viņš nesteidzas ieteikt, nomierināt vai dot atbildes. Viņš vairāk klausās nekā runā, un šis klusums nav vienaldzība. Tā nav arī atturība nejūtībā. Tieši otrādi – šajā klusumā tiek turēta telpa, kurā cilvēks var sākt dzirdēt pats sevi.

Klusuma nozīme, atkarībā no profesionālā virziena, var atšķirties, un viena no tām – speciālists necenšas aizvietot pacienta vēlmi vai noteikt, kas ir “pareizi”. Viņš ļauj parādīties tam, kas citkārt tiek noklusēts – trauslajam, negaidītajam, tam, kas nav vēl līdz galam saprasts.

Reizēm šī pieredze nav vienkārša. Reizēm cilvēki izjūt, ka šeit “nedod” to, ko gaidījuši, un tomēr – ar laiku vilšanās sajūtai ir iespēja pāraugt pavisam citā pieredzē, kurā var sāk sastapt kaut ko ļoti personisku: iespēju runāt citādi nekā līdz šim. Nevis tāpēc, lai uzreiz rastos risinājums, bet lai parādītos vēlme. Tieši tur, kur iepriekš bija klusums.

Un klusums šajā procesā nebūt nav lieks tukšums – tā ir telpa. Nevis telpa atbildēm, bet telpa atklāšanai. Un tieši tur, kur vairs nav kāds, kas pasaka priekšā, cilvēks sāk sadzirdēt savu balsi. Tā ir pieredze, kas prasa drosmi, un reizē tā ir iespēja – sastapt to, kas līdz šim bijis apslēpts.

Un kāpēc tad nevarētu klusēt vienkārši tāpat - mājās?

Jā, arī klusējot vienatnē, tiešām ir iespējams daudz ko sadzirdēt, taču atšķirība ir tāda, ka psihoanalītiskajā telpā Tu klusē kāda cita klātbūtnē, un tieši tas maina visu.

Šeit kāds ir klātesošs, un ne vienmēr iejaucas. Neatbild Tavā vietā, bet arī neļauj aiziet, neko nepiedzīvojot no šī tukšuma. Un tieši tur var sākt runāt tas, kas klusējis Tevī ļoti sen – arī neapzināti.

Ne jau tāpēc, ka Tev kāds to būtu palīdzējis pateikt, bet gan tāpēc, ka neviens Tevi nav pārtraucis vai precīzāk – nav ļāvis sevi pārtraukt pašam. Un tas nav viens un tas pats.