Kāpēc manā dzīvē vienmēr ir pārāk daudz pienākumu?
“Man vienkārši ir par daudz,” reizēm šis teikums neko neslēpj. Darba tiešām ir par daudz. Naudas ir par maz, darbā ir termiņi, neskaidri uzdevumi, bērni slimo, un palīdzību nav kam palūgt.
Šādā brīdī cilvēkam patiesībā nevajag dzirdēt, ka viņam tikai jāiemācās pateikt “nē”, un viss nokārtosies. Tomēr ir vērts ieklausīties arī nākamajā teikumā – kas seko pēc šī “visa ir par daudz”.
Pārāk daudz pienākumu
Kā es atkal nonāku vietā, kur viss jātur kopā tieši man?
Pavisam parasta diena, kuru Tu diezgan labi proti plānot – darbs, bērni, komandējums, ziņas, rēķini, vēl kāds cita lūgums vakarā… Un tajā brīdī Tavs nogurums ir īsts, un patiesībā ar labāku plānotāju vien to nevar atrisināt.
Kad visa ir par daudz, cilvēki bieži sāk meklēt labāku sistēmu – sakārtot prioritātes, ieplānot atpūtu, iemācīties atteikt, sadalīt lielos darbus mazākos soļos. Un šad tad tieši tas ir vajadzīgs. Taču reizēm cilvēks jau ļoti labi prot plānot un tomēr atkal nonāk vietā, kurā uzņemas vēl vienu pienākumu. Tad rodas jautājums, uz kuru darbu saraksts neatbild – kas tavā dzīvē notiek brīdī, kad saki “jā”, lai gan gribētu apstāties.
Bet vai esi pamanījis to teikumu, kas atkārtojas Tevī? “Ja es to neizdarīšu, kurš tad” vai “tagad nav īstais brīdis atteikt…”, “Es jau nevaru viņus pievilt”, “bez manis tas nenotiks”, “vēl tikai šī nedēļa jāiztur”…
Nereti nedēļas mainās, bet šie vārdi paliek. Pārāk daudz pienākumu. Tad līdzās jautājumam, kā samazināt pienākumus, parādās cits: kāda vieta man ir jāieņem, lai es drīkstētu justies vajadzīgs, labs vai drošs? Vērtīgs vai vērtīga attiecībām ar citiem, cilvēks, uz kuru darbā vienmēr var paļauties?
Šo teikumu ir vērts nevis apstrīdēt vai apklusināt, bet pajautāt sev – kad un kura priekšā tas kļuva tik pārliecinošs?
“Ja es visu noturēšu, neviens nebūs vīlies un es būšu vajadzīga.” Tā nav apsūdzība sev vai kādam citam un nav arī apzināts dzīves plāns. Tas ir viens iespējamais veids, kā Tavā dzīvē varbūt līdz šim ir sakārtojušās attiecības ar citu gaidām.
Un kur starp visu, kas jāpaspēj un ko no Tevis gaida, Tu vēl vari sadzirdēt savu vēlmi?
Starp ciešanām un vēlmi
Lakāniskajā psihoanalīzē mēs jautātu ne tikai, cik daudz pienākumu cilvēkam ir, bet arī – kā viņš vai viņa atkal un atkal nonāk vietā, kurā tieši viņam viss jānotur kopā. Psihoanalītiķi Žaku Lakānu interesēja, kas notiek ar cilvēka vēlmi, kad viņš mēģina atbildēt uz jautājumu, ko no viņa gaida citi – vai ko viņš domā, ka citi gaida. Reizēm ir grūti pateikt “nē” nevis tāpēc, ka nezini šo vārdu vai neesi pieradis to lietot, bet tāpēc, ka atteikums, iespējams, sašūpo kaut ko Tavā priekšstatā par sevi: vai es vēl būšu vajadzīgs, labs, mīlams, atbildīgs, ja šoreiz neizdarīšu?
Tas neatceļ reālo pārslodzi vai vajadzību pēc palīdzības. Taču šis nākamais jautājums ļauj pamanīt, ka līdzās darbam un rūpēm var atkārtoties arī kāda Tava paša ieņemtā vieta un… ka Tavai vēlmei tajā reizēm atliek ļoti maz vietas.
Ne jau tāpēc, ka pienākumu vienmēr ir daudz, bet drīzāk tāpēc, ka šajā dzīves kārtībā ir bijis grūti pat pajautāt, ko Tu vēlies.
Kas Tavā dzīvē kļūst apdraudēts, ja Tu vairs neesi tas, kurš visu spēj?
Aizņemtībā reizēm pirmais patiešām var būt kāds reāls solis: palūgt palīdzību, nepieciešama nauda, taisnīgāks pienākumu sadalījums darbā vai ģimenē, bieži – atzīt, ka pašreizējā slodze nav panesama. Un reizēm arī pēc tam cilvēks atklāj, cik grūti patiesībā ir neuzņemties kaut ko nākamo.
Pajautā sev - kas notiek, kad mēģini kādu pienākumu atdot citam? Kura vilšanās Tev tad šķiet neizturama? Kāpēc arī brīvā brīdī nejūties brīvs vai brīva? Tie neaizstās praktiskās pārmaiņas, bet varbūt atklās, kāpēc dažas no tām var būt tik grūti īstenot, pat ja saproti.
Analītiskajā darbā mēs nesteidzamies cilvēkam pateikt, kas viņam jādara. Mēs ieklausāmies viņa vārdos, arī tajos, kuri atgriežas atkal un atkal, lai pamazām kļūtu iespējams sadzirdēt, ko Tu pats vēlies un kādēļ tam līdz šim nav bijis vietas.
Par autori
Mg.psych. Kristiāna Kalniņa ir sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe,
Latvijas Universitātes lektore un doktorante sociālajā un organizāciju psiholoģijā. Psihoanalītiski orientēta prakse Rīgā.
