Spēja dot kā brieduma pazīme

Daudzās filozofiskās, psiholoģiskās un arī garīgajās tradīcijās par brieduma pazīmi tiek uzskatīta spēja dot – nevis no pārpilnības vai pienākuma dēļ, bet savas iekšējas brīvības un piepildījuma dēļ. Kā arī - nevis, lai iegūtu kaut ko atpakaļ, bet tādēļ, ka došana pati par sevi ir pilnības žests. Briedumā cilvēkam ir pietiekami daudz iekšēja spēka, lai saprastu savas un arī citu vajadzības, dotu citiem, nesalaužot sevi, spētu dalīties bez apslēptas aprēķināšanas, kā arī spēja pieņemt arī to, ka otrs nevar atbildēt ar to pašu.

Psihoanalītiski došana un vēlme var būt ļoti cieši saistītas ar trūkuma struktūru. Tas nozīmē, ka mūsu vēlmes rodas no trūkuma – mēs vēlamies, jo mums kaut kā pietrūkst. Tādēļ daudzi cilvēki dod citiem nevis brīvi, bet tāpēc, ka viņi meklē atzinību, mīlestību, apstiprinājumu vai mēģina aizpildīt savu iekšējo trūkumu. Tomēr nobriedusi vēlme pastāv tikai tad, kad cilvēks atzīst, ka viņā ir trūkums, bet vairs nemēģina to aizpildīt caur otru.

Kā nobriest spēja dot?

Apzināta spēja dot, nemēģinot aizpildīt savu trūkumu caur otru, parasti sāk nobriest ap 25–30 gadu vecumu. Tā ir saistīta aridentitātes nostiprināšanos – saskaņā ar Erika Eriksona teoriju, pusaudža vecumā atkarībā no pieredzes un apstākļiem var veidoties vai nu identitāte iepretī lomu sajaukumam, savukārt jaunībā – nostiprinās intimitāte vai izolācija. Tāpat šī spēja dot bez sava trūkuma aizpildīšanas caur citu cilvēku saistīta ar emocionālās regulācijas spēju pieaugumu un iekšējas pietiekamības (self-sufficiency) izveidošanos.

Taču — ne visiem cilvēkiem šī spēja attīstās pati par sevi līdz ar vecumu. Tā ir atkarīga arī no iekšējā darba, dzīves pieredzes un nereti arī no dziļākas iekšējas konfrontācijas ar savu trūkuma izjūtu.

Psihoanalītiski psiholoģiska nobriešana var nebūt saistīta ar konkrētu vecumu. Ir pavisam dabiski, ka cilvēks vienmēr paliek tas, kurš vēlas, vienmēr ar trūkumu, un tikai tad, kad pats atzīst šo trūkumu - nevis aizbēg, noliedz vai aizpilda to caur kādu citu - viņš spēj patiesi dot. Tādēļ nobriedušas vēlmes spēja neatbilst bioloģiskam vecumam - cilvēks var būt pāri pusmūžam un joprojām “dot”, meklējot sevi otrā, bet var būt vēl jaunības vecumposmā un spēt dot brīvi, nesavtīgi. Brieduma moments rodas tad, kad cilvēks atsakās no ilūzijas, ka kāds vai kaut kas var aizpildīt viņa būtisko trūkumu. Vecums nenosaka, kad šī spēja būs. Tā ir vēlmes nobriešanas rezultāts, kas saistīts ar iekšēju psihisko darbu, kad cilvēks spēj pieņemt trūkumu kā būtisku daļu no savas personības struktūras.

Sākotnēji piedzimstot, zīdainis piedzīvo totālu atkarību no citiem, kurā bērnam viss nāk no citiem: ēdiens, siltums, rūpes. Šajā posmā bērns vēl nesaprot sevi kā atsevišķu būtni – viņš ir pilnībā saplūdis ar aprūpētāju, kas visbiežāk ir mamma, taču var būt arī kāds cits nozīmīgais pieaugušais, kurš rūpējas bērnu. Zīdainītim vajag, viņš prasa, viņš ņem. Šajā vecumā bērns vēl neapzinās savu trūkumu kā strukturētu pieredzi.

Ap sešu līdz 18 mēnešu vecumam bērns sevi sāk atpazīt spogulī, un līdz ar to sāk sevi identificēt kā atsevišķu “Es”, un tas ir brīdis, kurā notiek savas atsķirtības un trūkuma apziņas dzimšana. Šajā brīdī bērns sāk sajust trūkumu — saprot, ka viņš nav tas pats, kas viņa aprūpētājs. Trūkuma izjūta rodas, bet bērns vēl nedomā par došanu — viņš tikai mācās, ka pasaulē kaut kas vienmēr pietrūkst.Visbiežāk mēs šīs izjūtas apzināti neatceramies, taču tas nenozīmē, ka neesam tās piedzīvojuši – trūkuma izjūta joprojām dzīvo mūsos, taču mēs to nespējam apzināties tieši tādēļ, ka šajā vecumposmā mums nav valodas, kurā šo pieredzi simbolizēt.

Vēlmes formācija notiek agrīnajā bērnībā, kad rodas pirmie impulsi dot. Piemēram, bērns sāk eksperimentēt ar došanu: “Mammu, šī zīmējums ir tev!” Taču lielākoties viņš vēl dod, lai kaut ko saņemtu- uzmanību, apstiprinājumu, mīlestību. Tas ir pavisam dabiski, ka šajā vecumā devums ir apmaiņas forma, nevis brīvs žests – mazs bērns vēl ļoti saista savu vērtību ar to, kā citi reaģēs.

Vēlāk došana kļūst iluzora  - pusaudzis un jaunietis sāk saprast, ka “būt labs” vai “dodot” var iegūt cieņu, vietu grupā, mīlestību.Daudz došanas šajā posmā nozīmē ieguldījumu, lai saņemtu, un ļoti bieži vadmotīvs ir: “Es došu, lai būtu vajadzīgs” vai “Es rūpēšos, lai mani mīlētu.” Šī ir svarīga pārejas stadija pieaugšanā, jo pusaudzis un jaunietis sāk izprast citu cilvēku vajadzības, bet vēl nespēj pilnībā atlaist savu paša vēlmi pēc apstiprinājuma.

Pirmās konfrontācijas ar trūkuma izjūtu mēs piedzīvojam, kad mūsu dzīves pieredzē ienāk krīzes un vilšanās – kad dotais netiek atzīts, netiek atdota mīlestība, neattaisnotas cerības. Šie brīži patiesībā sāpīgi rāda, ka citi nespēj aizpildīt mūsu trūkumu, un tad cilvēks var iestrēgt vai nu hroniskā aizvainojumā, par dzīves vadmotīvu kļūstot sauklim: “Nekad vairs nedošu!”, vai arī sākt saprast, ka viņa paša trūkuma izjūta patiesībā ir struktūra, nevis kļūda.

Tad tālāk var sekot pieņemšana jeb atvēršanās brīvai paša vēlmei, un tas nozīmē - ja cilvēks pieņem, ka neviens nekad pilnībā neaizpildīs viņa trūkumu, viņš var sākt dot bez nosacījumiem. Viņš sāk saprast: “Es dodu, jo tas ir mana vēlmes žests, nevis lai aizpildītu savu tukšumu.”

Tikai tad došana kļūst iekšēji brīva, un cilvēks spēj dot pat tad, ja cita cilvēka reakcija ir neparedzama, spēj respektēt cita trūkumu un arī trūkumu sevī, nevis cenšas to apklusināt vai aizvietot. Tad var sākties nobriedusi došana jeb savas vēlmes atzīšana un dzīvošana ar šo trūkumu - kā draugu, nevis kā ienaidnieku. Psiholoģiski nobriedis cilvēks zina - viss, kas patiesi nāk no paša vēlmes, var tikt dots brīvi. Viņš vai viņa nesagaida, ka dāvanas un došana aizvietos viņa paša identitāti vai nodrošinās pašvērtību. Psihoanalītiski sakot – cilvēks dzīvo kā vēlmes subjekts jeb tas, kurš vēlas, nevis kā trūkuma sajūtas slēdzējs.

Šis briedums nozīmē ceļu no “Es dodu, lai saņemtu” uz “Es dodu, jo es esmu.” Un tā nav taisna līnija — tajā ir kritieni, vilšanās, atgriešanās pie sevis, un jauna vēlmes kvalitāte, kas atklājas tikai līdz ar pieredzi.

Kā izskatās trūkuma aizpildīšana ar citu cilvēku?

Trūkums pats par sevi nav redzams. Redzami ir tikai tā atbalss žesti.Tie var izskatīties kā dāvana, kas nes sev līdzi neizteiktu prasību, kā rūpes, kas smeldz pēc atbildes, kā klātbūtne, kas klusībā lūdz būt pieņemtai. Neviens no mums nav brīvs no vēlmes tikt mīlētam. Un tomēr — reizēm aiz devuma mēs varam pamanīt, kā smalki, gandrīz nemanāmi, iezogas vēlēšanās: “Dod man atpakaļ to, ko es nevaru sev iedot.”

Šo trauslo robežu starp brīvu devumu un trūkuma aizpildīšanu mēs varam uzlūkot ikdienas situācijās, kurās vēlme un trūkums satiekas.Tā var būt vajadzība pēc nepārtrauktas apstiprināšanas, piemēram, pastāvīgi gaidot, lai partneris vai draugi slavētu: “Vai es labi izskatījos? Vai tu mani joprojām mīli? Vai es esmu pietiekami labs?” Šādi cilvēks nevis brīvi piedzīvo savu vērtību, bet meklē citu apstiprinājumu savas vērtības sajūtai.

Tās var būt arī glābjošas attiecības, kurās kāds vienmēr iesaistās attiecībās ar cilvēkiem, kuriem “vajag palīdzību” — emocionāli nestabiliem, atkarīgiem, ievainotiem. Tā viņš vai viņa it kā dod palīdzību, bet patiesībā dziļākajā līmenī izmanto glābšanu, lai justos vajadzīgs — lai aizpildītu savu trūkuma sajūtu, atkārtojot un nostiprinot sevī pārliecību: “Es esmu vērtīgs tikai tad, ja mani vajag.”

Arī bērni var kalpot kā pašvērtības projekts. Piemēram, ja vecāks izdara spiedienu, pat neapzināti, bērnam būt “labākajam”, “veiksmīgākajam”, “pareizajam” – lai caur bērna sasniegumiem pats justos veiksmīgs. Patiesībā mamma vai tētis tā cenšas aizpildīt savu nepietiekamības sajūtu caur bērna dzīvi, uzliekot viņam vai viņai savu nerealizēto vēlmi. Vai arī – cilvēks veido attiecības vai paliek tajās tikai tādēļ, lai nebūtu viens, izvairītos no vientulības, kaut arī tajās nejūtas patiesi dzīvs vai saprasts. Šādas attiecības tiek izmantotas kā trūkuma aizpildītājas, nevis kā patiesa vēlmes izvēle būt ar otru.

Cilvēki mēdz arī dāvināt vai darīt labus darbus ar apslēptu cerību uz pateicību vai mīlestību, taču ja nesaņem pietiekamu pateicību vai uzmanību, var kļūt aizvainoti vai noskumt. Arī tā ir diezgan droša pazīme, ka devums nav pilnīgi brīvs — tas ir dots, lai aizpildītu vajadzību pēc atzinības vai mīlestības.

Vēl sarežģītāka mēdz būt emocionāla saplūšana ar bieži vien pašam sev apslēptu ideju: “Es dzīvoju caur tevi”. Tas nozīmē, ka cilvēks pilnībā absorbē sevi otra cilvēka dzīvē, interesēs, domās, jūtās, zaudējot savu patību. Tā viņš vai viņa cenšas aizpildīt savu iekšējo tukšumu, saplūstot ar otru un pazaudējot nepieciešamību dzīvot savu vēlmju ceļu. Tas ir līdzīgi un nereti iet roku rokā ar ideālāpartnera vai “glābēja” meklējumiem, kurā cilvēks ar savas identitātes grūtībām vienmēr meklē kādu, kas “izglābs”, “pilnībā sapratīs” vai “beidzot piepildīs visas ilgas”. Tas, kas notiek patiesībā, ir trūkuma ilūzija, ka ārējs objekts, t.i., cits cilvēks, var iedot pilnīgumu, kas pašam iekšēji trūkst.

Visās šajās situācijās cilvēks, nevis vienkārši grib būt kopā, bet mēģina izmantot citu, lai aizlāpītu to, ko pats sevī nespēj izturēt - tukšumu, bailes, pašvērtības trūkumu. Psihoanalītiski sakot, viņa vēlme tiek strukturēta kā trūkuma kompensēšana, nevis kā vēlmes brīvība.

Došana no vēlmes un cieņas dēļ

Tomēr kāda tad ir brīva, nobriedusi došana, kurā trūkuma kompensācija vairs nav galvenā? Kur cilvēks nedod, lai aizpildītu trūkumu, bet dod no vēlmes, brīvības un cieņas pret otru?

Te būtiskākā iezīme ir spēja dot bez slēptas gaidīšanas. Tu uzdāvinidraugam vai draudzenei kaut ko vienkārši tāpēc, ka zini, viņam vai viņai tas patiks – negaidot pateicību, dāvanu pretī vai īpašu atzinību. Tas nozīmē, ka devējs dod, jo viņa vēlme dalīties ir patiess prieks, nevis līdzeklis, lai iegūtu kaut ko atpakaļ. Līdzīgi ar palīdzību, kas respektē otra brīvību - Tu piedāvā palīdzību draugam grūtā brīdī, bet, ja viņš vai viņa izvēlas atteikties vai iet savu ceļu, Tu to spēj pieņemt bez aizvainojuma. Tas nozīmē, ka Tava vēlme palīdzēt nav atkarīga no tā, vai otru “izglābsi” — tu vienkārši respektē cita cilvēka autonomiju.

Arī Tava klātbūtne bez uzspiešanās – pavēro, vai Tu esi blakus cilvēkam, kas pārdzīvo zaudējumu, vienkārši klātesoši, necenšoties viņu “salabot” vai “padarīt labāku”. Tieši tad Tu dāvā savu klātbūtni kā brīvu žestu, nevis kā veidu, kā kontrolēt vai apslāpēt savu neērtību viņa sāpēs.

Spēja brīvi dot un līdz ar to arī brieduma zīme ir arī  tāda vecāku mīlestība, kas ļauj bērnam kļūdīties. Tā ir tad, ja vecāks ļauj bērnam piedzīvot savas pieredzes, atbalsta, kad bērns klūp, bet nemēģina kontrolēt viņa dzīvi, lai justos kā labs vecāks. Tā mamma vai tētis dod bērnam atbalstu, nevis mēģina aizpildīt savus pašanepiepildītos sapņus savā bērnā.

Tā būs arī mīlestība, kas dod brīvību, nevis pieķeršanos. Iespējams, viena no izaicinošākajām situācijām ikvienam cilvēkam, kurā pat mīlot kādu, tu viņam vēli labu, nevis kļūsti iznīcinošs vai sevis zaudējis tad, ja viņš vai viņa izvēlas citu ceļu vai pat aiziet. Tā nobriedis cilvēks dāvā savu mīlestību, respektējot, ka otrs ir brīvs, nevis Tavs trūkuma aizpildītājs.

Un visbeidzot – tā ir dalīšanās priekā bez sacensības, spējapriecājies par otra panākumiem, pat ja pats tajā brīdī piedzīvo grūtības. Cilvēks ar psiholoģisku briedumu nedod atzinību tikai tāpēc vien, lai kompensētu savus trūkumus, bet atklāti dalās otra priekā, jo viņa vai viņas vēlmes pamats ir atvērtība, nevis salīdzināšanās vai trūkuma sāpes.

Kad dzimst brīva došana

Brīva došana nedz piedzimst no lēmuma, nedz no ideāla. Tā izaug no klusuma, kurā cilvēks pirmo reizi spēj palikt — bez garantijas, ka viņu atbildēs, mīlēs vai pieņems. Brīva došana dzimst, kad esi spējīgs pasniegt roku un neatvilkt to atpakaļ, ja otrs to nesatver. Kad vari dot vārdu vai žestu, un pieņemt, ka tas var aizlidot pasaulē kā vēstule, kurai nav atbildes. Brīva došana dzimst, kad tava vēlme kļūst stiprāka par bailēm no atraidījuma, un maigāka par cerību uz apbalvojumu. Tad, kad pats devuma akts, nevis rezultāts, kļūst par piepildījumu.

Brīva došana ir tad, kad Tu dod, nesavienojot devumu ar cerību uz atlīdzību, nesaistot savu vērtību ar to, kā otrs reaģēs. Tu dod, zinot, ka arī trūkums ir daļa no tava stāsta, un tas tevi nesadrupina druskās. Tu dod, nepazaudējot savu vēlmi, pat ja tā paliek neatbildēta.

Brīva došana nekad nav bez ievainojamības. Tieši otrādi — tā aug tur, kur trūkuma sajūta tiek pieņemta kā draugs, nevis kā ienaidnieks.

Došanas klusā telpa

Mēs nepiedzimstam ar spēju dot. Mēs nākam pasaulē kā būtnes, kas prasa, gaida, pieprasa. Mūsu pirmie žesti — raudāšana, izstiepta roka, gaidošs skatiens — ir kliedzieni pēc tā, kas trūkst. Kādā brīdī dzīves gaitā mēs iemācāmies dot arī otrādi: piedāvāt to, kas mums ir. Bet vai šī došana vienmēr ir brīva?

Mazais bērns, kas dāvā zīmējumu mammai, bieži vien skatās acīs un gaida — vai viņš būs ieraudzīts, apbrīnots, pieņemts. Un mēs, pieaugušie, ar savām dāvanām, vārdiem, klātbūtni — vai mēs patiešām vienmēr esam brīvi no šīs pašas vēlmes tikt pieņemtam?

Brieduma ceļš nes sev līdzi klusu pāreju: no došanas, kas meklē atbildi, uz došanu, kas ļauj otram būt brīvam — arī nepieņemt, arī neatbildēt, arī nepildīt mūsu klusos cerību laukus. Šajā kustībā atklājas citas vēlmes lauks: vēlme, kas necenšas aizbēgt no trūkuma, bet ļauj sev būt tajā. Neaizsedzot, neprasot, nesasienot. Brīva, nobriedusi došana vienmēr respektē otra brīvību, izvēli un autonomiju, tā nerada slēptu parāda sajūtu vai atkarību, un tas nav arī instruments pašvērtības uzturēšanai. Tā likumsakarīgi izaug brīvā paša vēlmē, nevis trūkuma sajūtas kompensācijā. Nobriedusi došana ir vēlmes zīme, nevis aizvietojums trūkumam.

Ļoti iespējams, ka došana nekad nav tikai par otru. Varbūt katra izstiepta roka, katra dāvāta klātbūtne, katrs vārds, kas tiek pasniegts, vispirms ir par pašu dāvātāju — par to, cik daudz viņš vai viņa spēj dzīvot sava paša trūkuma malā, nezaudējot patiesu vēlmi. Un varbūt tur arī dzimst visdziļākā tuvība: ne tad, kad mēs viens otram aizpildām tukšumus, bet tad, kad spējam būt kopā — katrs ar savu trūkumu, katrs ar savu vēlmi, nesagaidot, neprasot, neatceļot sevi.

Paliek jautājums, kas nav jāsteidz atbildēt: “No kurienes es dodu?”